Austrālija #1

Varbūt kāds būs ievērojis, ka labu laiku neko neesmu rakstījis. Man ir attaisnojums – mazliet vairāk kā mēnesi nebiju Latvijā un netiku internetā tusēties tik bieži, cik gribētos. Un vispār jau laika arī nebija diez cik daudz. Stāstāmais toties pa šo laiku ir drusku sakrājies un plānoju, ka tas satilps veselos četros ierakstos.

Lai tiktu iekšā Austrālijā, nepieciešama vīza. Tai varēju pieteikties elektroniski, aizpildot formu, kurā vajadzēja norādīt pases numuru, apmeklējuma mērķi, ģimenes statusu, radinieku, kuri neceļo līdzi uz Austrāliju, vārdus, uzvārdus, vecumus, draudzenes vārdu un uzvārdu, savu nodarbinātības statusu un citus sviestus. Pēc pāris dienām saņēmu atbildi, ka, neskatoties uz to, ka neplānoju pats apmaksāt savas uzturēšanās izdevumus, man vajadzētu atsūtīt vēl sava bankas konta izrakstu. Tas viņus laikam apmierināja un vēl pēc dažām dienām saņēmu atbildi, ka vīza piešķirta.

Lai tiktu no Rīgas līdz Melburnai, gaisā vien nācās pavadīt diennakti. Lidostās nācās kvernēt vēl stundas 11. Atpakaļceļš bija grūtāks. Gaisā kopumā sanāca plivināties par kādu stundu vairāk un tranzītlidostās gaidīt ap 28 stundām.

Lidojot mājās, nāca prātā tradicionālā jaungada filma “Ar vieglu garu“, kur galvenais varonis lidostā sarunājas ar kādu nepazīstamu onkuli. Abi atzīst, ka negribētu sagaidīt jauno gadu gaisā. Jā, nu, manā gadījumā tas nebija gluži Jaunais gads. Vēl būtiskāk – tas bija 18. novembris. Gaisā no tā maz prieka…

Es tagad nesaprotu, vai varu apgalvot, ka esmu bijis Dubaijā, AAE. Jo lidostā tā kā tagad būtu pabūts, tomēr vīzas man nebija un tad jau sanāk, ka AAE nemaz netiku ielaists. Lai vai kā, Dubaija no augšas izskatās skaisti. Izskatījās, ka dzīvojamo māju rajonā apmēram katrā piektajā kvartālā slejas pa mošejai.

Es tagad zinu, ar ko atšķiras Air Baltic no Ryanair. Stjuartes lidmašīnā runā latviski. Viss pārējais, šķiet, tieši tāpat. Pie tam vēl Air Baltic pamatīgi izčakarēja lid-plānus, pāris nedēļas pirms izlidošanas mainot lidojuma laikus. Turpceļā 3 stundu vietā nācās gaidīt 8 stundas, bet atpakaļceļā 3-4 stundu vietā – 25. Arī papildus maksa par bagāžu nav nekāds patīkamais bonuss. Kā vēlāk dzirdēju, pasaulē tā gluži neesot pieņemts, ka par bagāžu vēl atsevišķi jāpiemaksā un to vairāk piekopj lētā gala vai sīkās lidkompānijas. Salīdzinājumam – Emirates Airlines 30 kg bagāžu ļauj pārvadāt bez papildus maksas. Air Baltic par 20 kg iekasē 10 Ls. Ir starpība…

Emirates Airlines arī ekonomiskajā klasē ir kaut kas lielisks. Vispirms tev atnes karstu dvielīti, ar ko rokas un muti noslaucīt. Tad padzerties – sulu, tēju, kafiju, limonādi – ko nu vēlies. Un, protams, pusdienas :). Esi veģetārietis? Nekādu problēmu. Pirms lidojuma ieej Emirates mājas lapā, norādi, ka esi veģetārietis un lido, neuztraucoties, ka pa ceļam būs jāgrauž vistas stilbs vai zivs fileja. Vēlies gulēt? Paņem no tev sagatavotā maciņa ar zobu birsti un zobu suku, zeķes, uzvelc tās kājās, apsedzies ar sedziņu un uzliec uz acīm masku, lai gaisma netraucē. Nenāk miegs? Paņem austiņas un noskaties sev priekšā esošajā monitorā kādu filmu, noklausies mūzikas albumu vai uzspēlē kādu no piedāvātajām datorspēlēm. Vajag uzlādēt poratatīvo vai telefonu? Arī nav problēmu. Iespraud savu portatīvo kontaktā, kurš der gan Eiropas, gan Anglijas, gan Austrālijas štepseļiem, un darbojies uz nebēdu. Vai arī vēlies uzzināt, kur Tu atrodies? Ieslēdz sev monitorā attiecīgo režīmu un skaties gan karti, gan lidojuma tehniskos rādītājus, gan kameru raidītos attēlus, kas rāda, kas atrodas lidmašīnai gan priekšā, gan apakšā.

Dubaijas lidosta ir diezgan liela un glīta, pie tam tajā tiek būvēts vēl vismaz viens jauns termināls. Šobrīd pēc pārvadāto pasažieru skaita 2010. gadā tā ir 14. lielākā pasaulē. Daudz nebrīnīšos, ja ar laiku arābi ieņems Top 5 un kas zina, varbūt arī vēl augstāku vietu.

Rītā, kad ieradāmies Melburnā, laukā bija jau sasilis mazliet virs nulles. Ak, siltā Latvija! Māja Balaratā, kurā sanāca dzīvot, arī nebija gluži tā siltākā, lai neteiktu vairāk. Latvijā, mājās sēžot, teju nekad nav sanācis salt tā kā Austrālijā. Pārsvarā ārā turējās ap 12 grādiem, vienīgi pēdējās dienas vidēji bija siltākas. Nezinu, kāda temperatūra bija telpās, bet, kad vien varēju, centos uzturēties laukā. Diemžēl bieži lija lietus un tad ārā nebija ko darīt.

Lai tiktu uz mēnesi pie bezvadu interneta ar pāris gigabaitu griestiem, būtu jāšķiras no apmēram 20 latiem. Tā arī nepamēģināju. Ēpastu gāju čekot, ar mobilo telefonu saķerot pie tuvējā makdonalda WLANu. Visai neērti, bet labāk tā nekā nekā. Vispār Austrālijā internetu no gaisa sagrābstīt man izdevās tikai makdonaldos, kas arī gluži uz katra soļa nemētājās.

Par laimi, Latvijā biju saseivojis tuvumā esošos slēpņus jeb geocaches. Tas līdz brīdim, kad slēpņi tuvākajā apkārtnē izbeidzās, darīja manas pastaigas mērķtiecīgākas. Un Austrālijā ir jauki slēpņi tādā ziņā, ka tie parasti ir lieli un pilni ar interesantām mantiņām. Tur tiešām, ja kāds kaut ko izņem, tad atliek arī kādu mantiņu vietā. Es mēdzu ielikt no LV atvestos santīmus :). Kopumā slēpņot vieglāk nekā Latvijā. Pie mums bieži kaut kā ļoti neadekvāti tiek liktas difficulty un terrain zvaignītes. Cik reižu nav gadījies, ka slēpni vienkārši nevar paņemt tādēļ, ka neesi paņēmis līdzi trepes vai vismaz divriteni uz kā pakāpties! Austrālijā es dabūju 38 slēpņus un nevienas tādas situācijas nebija. Balaratā parastos slēpņus vidēji mēdz apmeklēt labi ja viens cilvēks nedēļā. Diemžēl ar GC vai TB atrašanu man nesekmējās, kaut gan vispār tur tādi bieži klīstot apkārt. Toties dabūju savu pirmo Pathtag :).

Jau pirmajā dienā Austrālijā sanāca pabūt Balaratas botāniskajā dārzā. Ja Rīgas LU botāniskajā man pēc pusstundas parasti sametas garlaicīgi un visi augi liekas vienādi, tad tur nepavisam tā nebija. Kur vien skaties – liels, ķeburains koks ar interesantām lapām vai skujām vai kārtējais krūms ar neparastiem ziediem. Botāniķi tur droši vien varētu sēdēt nedēļām ilgi. Turklāt ārpus botāniskā dārza arī ir gandrīz viens vienīgs botāniskais dārzs. Visapkārt ļoti daudz dažādu koku, krūmu, ziedu utt. Mani gan par augiem vairāk interesēja apkārt klīstošie savvaļas putni.

Jau otrās dienas agrā rītā redzēju retu parādību. Kokā sēdēja pīle. Bilde diez cik kvalitatīva neizdevās, bet tomēr. Šo brīnumu redzēju vēl vienu reizi, kad, protams, izņēmuma kārtā fotoaparātu biju atstājis mājās. Vietējo izplatītāko pīli sauc par Pacific black duck. Pēc izskata un izpausmēm spriežot, ļoti līdzīga mūsu meža pīlei. Bet bija sastopamas arī “īstas” meža pīles jeb Australian wood duck. Tās gan nebija tik drošas kā pirmās un arī par maizīti diez ko neinteresējās.

Viens no pirmajiem lidoņiem, ko ievēroju, bija mājas (vai meža – man viņi vienmēr jūk, bet Austrālijā, šķiet, vienalga bija abi) strazds, identisks mūsējam. No rītiem gultā man šad tad likās, ka sētnieks netālu slauka ielu, bet tā arī nekad viņu neieraudzīju. Pēc pāris nedēļām ievēroju, ka šī trokšņa cēlonis ir nelielais, melnais putniņš, kurš pārkārto pie mājas nokritušās lapas pēc saviem ieskatiem.

Interesants un bieži redzams putns bija Australian magpie jeb Austrālijas žagata. Man gan par žagatu to negribētos saukt, drīzāk tā līdzīga vārnai vai krauķim. Lielumā tā ir drusku mazāka par mūsu pelēko vārnu. Toties šī žagata prot ne tikai ķērkt, bet arī vīterot. Dzirdēju, ka tās mēdzot uzklupt arī cilvēkiem. Ļoti drīz par to pārliecinājos arī pats. Kaut kādu iemeslu dēļ, kad vien parādījos mājas dārzā, manas galvas virzienā bieži vien, nejauki ķērkdama, mēdza pikēt viena no šīm žagatām. Nobiedēšanai pietika ar paceltu roku, tomēr neteikšu, ka bija omulīgi. Pēc kāda laika pieradu, bet muguru vienalga centos viņai negriezt. Pēc kādiem 5-6 pikējumiem žagatai parasti apnika mani trenkāt un tad tā lidoja prom. Man par sašutumu uz sievietēm žagata nekā nereaģēja.

Vēl reizi ārpus pilsētas tālēs zilajās mani mēģināja triekt tāds īpatnējs putniņš kā Masked lapwing. Tik tuvu kā žagata gan nemēģināja pielidot. Brēkšana ļoti līdzīga lielajam ķīrim, pats jau arī daudz lielāks nav.

Austrālija #2

Austrālija #3

Austrālija #4

2 thoughts on “Austrālija #1

Ir ko piebilst?