Lai arī dzīvās radības lielākoties biju apskatījis Balaratas Wildlife parkā, vēlējos apmeklēt arī Melburnas zooloģisko dārzu. Domāju – būs lielāks, labāks, interesantāks. Aplauzos. Zvēriņi lielākoties bija patvērušies dziļos krūmos, kur tos parasti nevarēja saskatīt.
Pats zoo ir ne sevišķi liels, ātri vien nokļuvu no viena gala līdz otram. Ja nebūtu bijis pirms tam Wildlife parkā, vienu otru zvēru labākajā gadījumā redzētu tikai pa lielu gabalu. Ja vispār redzētu, jo, piemēram, Tasmānijas velna tur nebija. Par interesantāko no Melburnas zoo…
Pīļknābis. Diez cik labi to pustumsā saskatīt nevarēja, bet tomēr. Izskatījās visai nomākts, jo vienā laidā airējās no viena baseina stūrim līdz otram.
Jūras zirdziņi. Nebiju domājis, ka tie ir tikai dažus centimetrus īsi. Bet varbūt tādi bija tikai šie.
Putnu māja. Tāda liela ar restēm pārsegta telpa, kurā brīvā dabā laidelējās vai pa zemi pastaigājās dažādi putniņi. Jāatzīst, ka ļoti labi izdomāts un realizēts. Vienīgi brīžiem grūtāk saprast, kā kuru radību sauc.
Tauriņu māja. Kā jau nosaukums vēsta, māja pilna ar dažādiem tauriņiem. Bieži vien tie uzlaidās apmeklētājiem uz galvas vai pleciem. Ja atvērsiet bildi pilnā izmērā, kādu varbūt arī izdosies pamanīt.
Un citi zvēri, piemēram orangutani, ziloņi, zebras un žirafes, bet par tiem man nekā īpaša nav ko piebilst. Ja nu vienīgi, ka lielākoties zvēri diez cik priecīgi neizskatījās. Visi tādi sanīkuši, iespējams, no siltās dienas (kas arī bija mana vissiltākā diena Austrālijā +25) vai milzīgajiem, trokšņainajiem apmeklētāju bariem.
Vilciena biļete no Balaratas līdz Melburnai (~100 km) maksā apmēram 13 Ls vienā virzienā. Toties, uzrādot vilciena biļeti, drīkstēja bez maksas lietot abu pilsētu sabiedrisko transportu. Tāda ļoti patīkama fīča :).
Kad Melburnas kartē ieraudzīju Alberta parku, sapratu – man tur jāaizbrauc! Ilgi Alberta parkā klīdu apkārt līdz ieraudzīju kādu pazīstamu fragmentu no F1 trases. Gluži vienkārši daļa no trases ir parasta iela un vēl daļa – parasts, asfaltēts ceļš, kas vijas cauri parkam. Redzēju to jau no sākuma, bet grūti bija noticēt, ka tā tiešām ir F1 trase. Sapratu to tikai, kad ieraudzīju vietējās apkārtnes karti. Aizgāju arī līdz pitstopiem. Radās iespaids, ka bez F1 braucējiem neviens tos nelieto un ka pēdējās sacensības tur bijušas nevis martā, bet gan pirms 2-3 gadiem.
Alberta parkā un šur tur citur ievēroju bbq nojumes. Tajās atrodas galds ar tādu kā lielu, iebūvētu pannu un, ja blakus nospiež podziņu, panna uzkarst. Domāts ēdienu gatavošanai. Un tas viss bez maksas. Droši vien ļoti parocīgi arī bezpajumtnieku vajadzībām, bet tādus tur nemanīju. Bija arī ietaises, no kurām parkā bez maksas padzerties ūdeni.
Aborigēnus ievērot izdevās ļoti reti. Pieņemu, ka Balaratā un Melburnā viņu nemaz tik daudz nav. Toties Melburnā ir ļoti daudz aziātu. No oficiālajiem skaitļiem izriet, ka tie varētu būt kādi 200’000, kas uz Melburnas 4’500’000 iedzīvotāju fona nemaz neliekas daudz. Dzīvē Melburnā likās, ka vismaz katrs piektais ir aziāts.
Kā pilsēta Melburna mani īpaši nepiesaistīja. Nu, daudz debesskrāpju. Cauri tekoša upe dubļu peļķes krāsā. Kas vēl? Daudz ķīniešu? Es negribu teikt, ka Melburna būtu neglīta vai briesmīgi garlaicīga. Tomēr, salīdzinot ar tām ne pārāk daudzajām Eiropas pilsētām, kurās esmu bijis, arhitektūra neiedvesmo. Nav vecpilsētas. Ir atsevišķas skaistas ēkas, dažādas lielas, jaunas celtnes, bet tās kaut kā saplūst ar apkārtējo vidi un lāgā neizceļas. Vai arī visu laiku skatījos neīstās vietas no nepareizajiem rakursiem?
Kādu laiku vēlāk tiku pie kartes, kurā pie katras lielākās Austrālijas pilsētas uzzīmēts tās, jādomā, atpazīstamākais objekts. Sidnejai, protams, opera, bet mani ļoti interesēja, kas tad būs fonā Melburnai. Izrādās – dzelzceļa stacija. Jā, stacija jau liela un skaista. Bet man tomēr šķiet, ka, ja atpazīstamākā vieta pilsētā ir dzelzceļa stacija, tad tas tomēr atstāj zināmu mazuma piegaršu.
Protams, Austrālija ir vilinošs galamērķis dažādiem aziātu emigrantiem. Populāra shēma Austrālijas pilsonības iegūšanai esot saņemt studenta vīzu un noteiktu gadu skaitu (ja nemaldos, 5) studēt kādā no universitātēm. Par maksu, protams. Līdz ar to universitātēm emigrantu studiju maksas ir ļoti nozīmīgs naudas ieguves avots.
Skolās obligāti jāvalkā formas tērpi. Kā uzzināju, esot gan vasaras, gan ziemas formas. Puišiem tas parasti ir krekls, kaklasaite, žaketīte, džemperītis un šorti. Meitenēm – tāda ne sevišķi gara kleita, lai dažreiz neteiktu vairāk, dažreiz džemperītis vai jaciņa. Zeķubikses? Kas tās tādas? Un, lai arī es Latvijā ne vienmēr ģērbjos sevišķi biezi, tomēr šiem atsaldētajiem skolniekiem es līdzi nevarētu turēt. Ārā temperatūra ap 5 grādiem un puiši vienalga skraida apkārt šortos un meitenes mazajās kleitiņās. Lūk, rūdījums!
Ja reiz par meitenēm iesāku, tad viena otra tur ir ļoti glīta. Daudzām gan no viņām drīzumā draud aptaukošanās. Vēl vienai daļai aptaukošanās vairs nedraud. No sākuma neievēroju, bet pēdējā nedēļā jau visai apzināti pētīju sejas meitenēm, kuras atrodas tuvāk maniem cienījamajiem gadiem. Jo, ja glītas skolnieces vēl ieraudzīt izdevās, tad glītas sievietes (definējot sievieti kā meiteni pēc kādiem 22 gadiem) – pavisam reti. Izskaidrojums man joprojām ir mīkla. Bet labi, ka man tur nav jādzīvo, jo citādi, ej nu sazini, sāktu vēl līdzināties Nabokova Lolitas Humbertam Humbertam.
Reiz es multislēpņa meklēšanas nolūkos aizgāju līdz vienai garai kara gūstekņu piemiņas sienai saskaitīt uzvārdus. Bija dienas vidus un netālu dauzījās skolnieki. Tā kā biju diezgan silti ģērbies, gāju pameklēt ēnu zem kāda koka ne pārāk tālu no sasodītajiem bērneļiem. Divi no viņiem taisni netālu no manis rīkoja lielo skūpstīšanos un spaidīšanos, bet, nu, whatever taču. Uzgriezu viņiem visiem muguru, iegrimu kalkulācijās un pēc pāris minūtēm priecīgs devos slēpņa virzienā. Pa ceļam mani apturēja kāda sveša sieviete un teica – Excuse me, did you photograph the children there? Drusku samulsu, jo ne jau katru dienu man uzdod šādus jautājumus. Atteicu – no – un gaidīju nākamo stulbo jautājumu. Bet tāda nebija. Sieviete vienkārši aizgāja prom. Manuprāt, varēja vismaz atvainoties vēlreiz.
Es nezinu, kāda dzīve Latvijā ir tiem cilvēkiem, kuru uzvārds un telefona numurs parādās telefonu grāmatās, bet Balaratā pa stacionāro telefonu bieži uzplijās dažādi preču izplatītāji vai ziedojumu lūdzēji. Zvanīts tika vidēji trīs reizes dienā, to skaitā vēlos vakaros.
Lai arī vietējām ziņām diez cik regulāri nesekoju līdzi, tomēr šķita, ka uzkrītoši bieži tiek pieminēts Baraks Obama. Gandrīz katru dienu kaut ko varēja dzirdēt par viņa gaitām.
Un, cik nu sanāca runāt ar tur dzīvojošajiem cilvēkiem, viņi visi ir ļoti lepni par savu zemi un valsti. Es pat teiktu – iedomīgi. Tas drusku kaitināja. Jo, atvainojos, bet nekā Tāda tur Austrālijā tomēr nav. Jā, citādāki zvēriņi, putniņi, koki un pat mušas, bet tas arī viss. Mums savukārt ir savi zvēri, kādi viņiem pat sapņos nerādās. Patiesībā štrunts ar tiem austrāliešiem un viņu iedomību, bet mums Latvijā tiešām būtu ļoti daudz ar ko lepoties. Vēsture, kultūra, Baltijas ceļš, Rīgas vecpilsēta… Ja viņiem būtu vēl arī tas viss, tad dažs labs austrālietis droši vien būtu jau sen piepūties kā balons un plivinātos pa gaisu. Kad mēs reiz mācēsim to visu novērtēt!
Kur tad navbaga Austrāļi raus vecpilsēta, dažam labam Latvietim, ir malkašķūnītis vecāks par vvecāko Austrālijas ēku. Toties viņiem ir vieni no vecākajiem pasaules grafiti.
Cik orientējoši tāds mēneša ceļojums uz Austrāliju izmaksā?
To es nemaz nevaru pateikt, jo pārāk maz ko apmaksāju pats no savas kabatas. Katram jau tie apstākļi būs citādāki.
Pingback: Austrālija #1 – Stacija