Nelielo Muntes grāmatiņu ievēroju plauktā neilgi pēc Stāsta par Sanmikelu izlasīšanas. Nopriecājos par tādu laimi un ķēros klāt.
Grāmatiņā ir gandrīz 160 lappušu, bet tā kā tās izmērs ir vien 16×11 cm, tad daudz nemaz nav ko lasīt. Tajā ir 12 nelieli stāsti, kas zināmā mērā papildina autora iepriekšējo grāmatu Stāsts par Sanmikelu. Šķiet, autors pēc Sanmikelas secinājis, ka šo to nav izstāstījis līdz galam, un šajā darbā to daļēji mēģina paveikt. Bet galīgi vairs nav tas. Mazie stāstiņi nav diez ko priecīgi.
- Par nabadzīgu leijerkastnieku, kas pēdējo naudu izdod savam nāvīgi slimajam pērtiķītim.
- Par profesionālu teātra aplaudētāju, kas brīvajos brīžos raksta traģēdijas un māca aktiermeistarību.
- Par bezgala nabadzīgiem itāļiem Parīzē.
- Par skaistu nabaga meiteni, kas līdzīgi citām aiz trūkuma kļuvusi par pozētāju māksliniekiem, kuri nekautrējas palaist rokas un atstāt meiteni vienu ar bērnu.
- Poētiski rakstīts par izglābšanos no lavīnas Monblānā.
- Par zvērnīcas dzīvnieku ciešanām.
- Par dzīvnieku vērošanu.
- Ļoti apcerīgi par suņiem Kapri salā.
- Par autora pazudušo suni, ko galu galā atrod kāds noziedznieks, kura bērnu savulaik autors glābis no nāves.
- Par slimnieku kopēju klostera māsu un viņas pēdējo stundu.
- Par holeras epidēmiju un ticību madonnas svētbildes spēkam.
- Visbeidzot poētiski par kapsētu.
Droši vien gaidīju pārāk daudz. Jo nav jau nemaz tik slikta grāmata, bet pēc Sanmikelas noliktās latiņas ir tā kā ir. Tajā pašā laikā grūti iedomāties, kāda šī grāmatas liktos, ja Sanmikela nebūtu lasīta. Droši vien ne pārāk saistoša. Varbūt te arī pie vainas manas atsvešinātās attiecības ar poētiskiem aprakstiem, jo dažos no grāmatas stāstiem autors centies jo īpaši.
Subjektīvais baudījums 6/10.