Pirmais gadiņš

Pašam grūti noticēt, bet šādā formātā Stacija pastāv tikai gadu. Mana kopējā regulāras rakstīšanas pieredze ir par gandrīz deviņiem gadiem garāka.

Mani joprojām mēdz pārsteigt rakstu popularitātes neprognozējamība. Lielāku rakstu popularitāte vēl šķiet puslīdz prognozējama atkarībā no tematikas. Tomēr visvairāk mani pārsteidz atsevišķu “mazo” ierakstu popularitātes lēcieni.

No apmeklējuma viedokļa nav prātīgi astoņus ar pusi gadus rakstīt zem wordpress domēna un tikai tad izvākties. Veco ierakstu apmeklējums no google-s ir diezgan niecīgs. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo blogu, stacijai ir vairāk regulāro lasītāju un mazāk “nejaušu ienācēju”. Tas iepriecina.

Parasti Stacijā lasītāji ienāk no google-s vai twitter-a. No feisbuka diezgan reti, bet, ja kāds ieraksts tur kļuvis populārs, tad apmeklējumam ir milzīgs lēciens. Neskatoties uz to, nedomāju strādāt uz facebook auditoriju. Jo, ja facebook aizvien neko nedarīs aizvien pieaugošās tuftas apkarošanai vienīgajā (!) lietotāja ziņu plūsmā, tad tā projekta dienas ir skaitītas. Turklāt mans mērķis nav popularitāte. Mans mērķis ir, lai man būtu interesanti.

Šķiet, atšķirībā no daudziem citiem rakstošiem cilvēkiem, manus tekstus ļoti maz lasa personīgie draugi. Nezinu, kāpēc tā ir. Cītīgākais lasītājs no viņiem noteikti ir Grandfox. Vēl man ir aizdomas, ka šeit regulāri iegriežas Lords Voldemorts un Aleksandrs R. Paldies gan viņiem, gan pārējiem regulārajiem lasītājiem, kurus dzīvē vēl neesmu iepazinis!

Atzīšos, ka vienmēr no sirds priecājos, kad kāds nospiež “like” tviterī, feisbukā vai pie kāda ieraksta. Tas tiešām motivē turpināt veidot ierakstus un censties vairāk. Man ir arī kluss prieks, ka pēdējos mēnešos ir tik maz ierakstu bez neviena “like”, kaut gan tas ir pilnīgi normāli un tādiem ir jābūt.

Par man būtiskākajiem ierakstiem.

Viens no īpašākajiem gada rakstiem man ir par Sarkandaugavu. Jo viss tika veikts ar domu, ka otrreiz to vairs nedarīšu. Tāpēc viss ir jāizdara tik labi, cik vien to spēju. Lai raksts sanāktu tāds, ka to pēc tam vairs negribētos ne labot, ne papildināt. Pirmajās dienās to lasīja ļoti maz. Mazliet piestrādāju pie popularizēšanas un drīz vien biju gandarīts par daudzajiem “like”. Sanāca tāda kā skaista dāvana dzimšanas dienā. Bet galvenais – es sapratu, cik brīnišķīga sajūta ir izdarīt kaut ko tik labi, cik vien tu spēj.

Ieraksts par zaļo vārnu būru apsekošanu mani darīja netipiski nervozu. Es esmu cilvēks, kuram dzīvē nav daudz autoritāšu. Bet zaļo vārnu pētnieks Edmunds Račinskis man tāda ir. Apziņa, ka viņš lasīs manu sacerējumu par zaļajām vārnām, mazliet šausmināja. Sev par prieku, saņēmu ļoti pozitīvu atsauksmi.

Atsauksme par grāmatu Dievs 9.0 ir pirmā un līdz šim arī vienīgā grāmata, kuru esmu paņēmis no kādas izdevniecības. Kad izlasīju to un rakstīju atsauksmi, man radās aizdomas, ka pēc šī rakstu darba Zvaigzne ABC man vairs par grāmatām rakstīt nepiedāvās. Tā arī ir noticis. Vismaz pēc vairākiem mēnešiem, kad uzprasījos uz vēl vienu grāmatu, nekādu atbildi nesaņēmu. Ņemiet vērā, mācieties no manām kļūdām. Kaut gan, ja vajadzētu rakstīt otrreiz, es uzrakstītu tieši tāpat.

Lasot grāmatu Spiral Dynamics, man gribējās tur minētās idejas saprotami uzrakstīt latviski. Tā kā grāmata bija ļoti samudžināta, tad tas izvērtās par stipri sarežģītu uzdevumu. Tomēr rezultāts nav no sliktākajiem: Spirālveida dinamikas teorija. Man nav ilūziju, ka šī teorija būs populāra. Ja arī kādreiz būs, tad to lielākoties sapratīs neprecīzi. Lai tā būtu. Jo šī ieraksta mērķauditorija ir cilvēki, kuri patiešām grib saprast.

Īsi pirms valsts svētkiem formulēju, ko man nozīmē latviskums. Bija grūti salikt vienā ierakstā tik daudz dažādu domu, tomēr pateicu visu, ko vēlējos vienuviet.

Par turpmākajiem plāniem man runāt diez ko nepatīk, bet nav jau arī nekā slēpjama. Būs diezgan pamatīga intervija ar transseksuālu cilvēku. Pa laikam uzrakstīšu par kādu grāmatu, teātra izrādi, iespējams, ekskursiju vai ceļojumu, kā arī citām interesantām lietām. Vēl gribu izkustināt “Seno Rīgu“. Tikai tādā līmenī, kā pats gribu, to paveikt ir ļoti grūti. Darbs pie bilžu kārtošanas jau notiek un agrāk vai vēlāk taps arī mūsdienu fotoattēli. Vairāk tas ir laika nekā vēlmju jautājums. Ierakstu regularitāte vismaz kādu laiku paliks tā pati: 2 – 3 ieraksti nedēļā.

Uz tikšanos!