Rīgas putnu cīņa 2017

Rīgas putnu cīņā piedalījos otro reizi. Par pirmo rakstīju jau agrāk. Sacensību pieredze mūsu komandā šoreiz bija diviem dalībniekiem. Bijām piedalījušies arī torņu cīņās pavasarī un aptuveni zinājām, ko viens no otra varam sagaidīt.

Sacensību ideja ir 8 stundās Rīgas teritorijā identificēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Skaitās arī tikai dzirdētie putni, tikai jāredz / jādzird vismaz diviem no maksimums 4 komandas dalībniekiem. Par noteiktām pasugām un dzimumiem pienākas papildus punkti.

Šoreiz sacensībām gatavojos rūpīgāk nekā pirms gada. Pētīju potenciāli apmeklējamās vietas. Piefiksēju, kurām sugām jāpievērš īpaša uzmanība, lai saņemtu pluspunktus par noteiktiem dzimumiem. Noskaidroju, kādus putnus, visticamāk, neizdosies pamanīt, jo devušies jau uz siltajām zemēm. Tas palīdz, ja atšķiramās sugas ir līdzīgas. Piemēram, nav vērts atkārtot visus šņibīšus, ja ar 98% varbūtību redzēt varēs tikai parasto un gaišo.

Gaišie šņibīši

Divas nedēļas pirms sacensībām aizbraucām uz Mangaļsalu pieradināt ausis pie putnu rudenīgajiem saucieniem. Molā sastapām ne tikai putnus, bet arī konkurējošas komandas pārstāvi. Iztikām bez dūru vicināšanas. Tieši pretēji, uzzinājām, kā atšķirams parastais šņibītis no trulīša, kā arī kopīgi priecājāmies par mazo mušķērāju mola galā pie bākas.

Trulītis (no kreisās) un parastais šņibītis
Mazais mušķērājs

Nedēļu pirms sacensībām satikāmies, pārrunājām maršrutu. Vienojāmies par Juglas ezers – Ķīšezers – Mangaļsala. Bija vēl variants Mangaļsala – Ķīšezers – Juglas ezers, bet gribējām atšķirties no pārējām komandām, kuras gan jau līdzīgi pagājušajam gadam būs izvēlējušās startēt Mangaļsalā.

Lai arī bija vēl tumšs, jau, izkāpjot no auto, saklausījām ķivuļus un dižraibo dzeni. Drīz varējām pievienot melno meža strazdu, svilpi un citus putnus. Turpmākās sugas viena otrai sekoja tik strauji, ka pat grūti bija atrast brīdi tās atzīmēt. Varējām vērot divas zvirbuļvanagu mātītes virs koku galotnēm un kā zivju gārnis aizdzen lielo balto gārni. Ezerā peldēja gaigalas, meža un cekulpīles. Netālu no mums nolaidās arī parasto ķeģu bariņš. Vairākas reizes grasījāmies doties tālāk, bet atkal parādījās kas jauns, piemēram, vidējais dzenis.

Gaigala
Vidējais dzenis

Pa ceļam uz Ķīšezeru piestājām, lai sameklētu zvirbuļus. Tie atradās vienīgi 6. tramvaja galapunktā. Tā arī bija vienīgā reize, kad redzējām mājas baložus un mājas strazdus.

Ķīšezerā skatījām pīļu un lauču bagātību. Nevienas meža pīles, toties baltvēderi, pelēkās pīles, cekulpīles un pat mazā gaura. Visiem par to bija prieks. Aizkavējāmies diezgan ilgi. Vajadzēja jau arī rūpīgi visus putnus pārlūkot, lai nejauši nepalaistu kādu retumu garām.

Lauči, mazā gaura un baltvēderis

Pēc tam devāmies pastaigā pa tuvējiem dārziņiem. Neko daudz mēs tur neredzējām, bet bija prieks gan par dadzīšiem, gan melngalvas ķauķi, kas ir samērā vēls novērojums šai sugai.

Pēdējās stundas putnu skaita ziņā sanāca diezgan nabadzīgas. Tomēr no sagaidītajām sugām vairumu dabūjām. Molā cerējām dabūt parasto šņibīti, melnspārnu kaiju un varbūt arī gaišo šņibīti. Kad ieraudzījām, cik daudz cilvēku staigā pa molu, mazliet nolaidās rokas. Tomēr viens parastais un divi gaišie šnibīši atradās. Turklāt pirmā kaija, kuru pārbaudīju teleskopā, izrādījās melnspārnu. Ejot prom, dabūjām redzēt arī abu dzimumu krāšņās bārdzīlītes un saskatījām arī melnā meža strazda mammu.

Pasākums šoreiz bija tik intensīvs, ka ar bildēšanu neaizrāvos un tviteri liku mierā. Torņu cīņās bija mazliet mierīgāk.

Parastais šņibītis

Rezultāti tika apkopoti dažas stundas vēlāk LOB birojā. Katrā komanda īsi pastāstīja par savām gaitām. Tad bija jānosauc novēroto “parasto” sugu skaits. Pārējās sugas tika sauktas pa vienai un atsaucās tie, kuri tās redzējuši. Visbeidzot tika saskaitīti novērotie putnu dzimumi.

Rezultātu apkopošanas procesā bija arī nelielas diskusijas par novērotajām sugām un noteikumu interpretāciju. Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis ziemeļu gulbi, ja to lidojumā bez balss ir ļoti sarežģīti atšķirt no mazā gulbja? Vai novērojums skaitās, ja to ir atpazinis tikai viens cilvēks, bet vēl viens ir tikai redzējis, lāgā neatpazīst, bet māj ar galvu? Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis strazda mātīti, jo jaunajiem putniem spalvu tērps ir praktiski tāds pats? Jāatzīst, ka rodas neliela šaubu ēna gan par konkurentu, gan savas komandas novērojumiem tieši noteikumu dažādās interpretācijas dēļ. Tomēr domāju, ka no tādiem jautājumiem nevarētu izvairīties pat, ja katrai komandai sūtītu līdzi tiesnesi.

Bijām novērojuši 34 “parastās” un 13 pārējās putnu sugas. Tas kopā ar 14,5 punktiem par noteiktiem dzimumiem deva septīto vietu. Jāatzīst, ka mūsu pieredzei tas ir atbilstošs rezultāts. Migrantu atpazīšana pēc balsīm mums ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pārāk jau arī neskrējām. Interesanti, ka punktos par noteiktajiem dzimumiem komandai bija otrs labākais rezultāts.

Pēc apbalvošanas varējām mazliet uzkavēties un dalīties gūtajos iespaidos. Viena no atziņām bija, ka neko daudz iemācīties tādā veidā nevar. Staigājam, klausāmies, mēģinām noteikt un ceram, ka pareizi. Tādā ziņā būtu vērtīgāk, ja mazāk zinošie dalībnieki tiktu pie iespējas praktizēties pieredzējušu kadru vadībā. Tiesa, sacensību moments līdz ar to varbūt būtu vēl nosacītāks nekā līdz šim.

No vienas puses man kā putnu vērotājam gribētos pacelt savu viduvējo līmeni ar kompetenta spēka palīdzību. No otras – ja tās ir sacensības, tad katrs tomēr cenšas dabūt pēc iespējas augstāku vietu un nekāda sevišķa izglītošana tajā procesā nemaz nevar notikt. Kaut ko jau katrs dalībnieks, varbūt izņemot pašus pieredzējušākos, procesa laikā iemācās. Piemēram, man līdz šim nebija motivācijas pētīt datus par sugu migrācijas laikiem.

Domāju, ka piedalīšos sacensībās arī turpmāk, lai arī bez cerībām uz augstām vietām. Nākošās gan ir tikai pēc gada. Arī citiem ieteiktu pamēģināt savus spēkus. Ja nav komandas, organizatori centīsies palīdzēt un varbūt pat paveiksies tikt vienā komandā ar kādu pieredzējušu putnu pazinēju. Tomēr, kā tas parasti mēdz būt komandu sacensībās – ja ir forši komandas biedri, tad sacensības būs izdevušās. Man tas tā arī bija.

Zaļās vārnas meklējumi IV

Zaļo vārnu man līdz šim bija sanācis meklēt trīs reizes.

Pirmā no tām bija 2012. gadā un bija pilnīgi neveiksmīga.

Otrreiz izmēģinājām laimi 2014. gadā. Bijām rūpīgāk sagatavojušies, apzinot iespējamās zaļās vārnas uzturēšanās vietas. Mums veicās un pamanījām trīs putnus. No tās reizes ielāgojām, ka visvienkāršāk zaļās vārnas ir pamanīt uz vadiem.

Trešajā reizē 2016. gadā piedalījāmies būru apsekošanā, par ko jau rakstīju.

Ceturtā reize pienāca tagad – 2017. gada jūlijā. Kopā ar dzīvesbiedreni cerējām ieraudzīt un puslīdz saprātīgā kvalitātē beidzot nofotografēt zaļo vārnu un varbūt beidzot ieraudzīt arī pieaugušu pupuķi.

Apmeklējām vietas, kur zaļo vārnu bijām redzējuši agrākos gados. Būrus likām mierā, koncentrējāmies uz vadiem. Izstaigājām visu, bet nevienu zaļo vārnu nepamanījām. Šo to citu gan, bet neko sevišķi retu.

Brūnā čakste
Bezdelīgas
Akmeņčakstīte
Pelēkais mušķērājs

Tik viegli padoties negribējām un braucām tuvāk apdzīvotām vietām, kur agrāk nebijām zaļo vārnu sastapuši. Pabraukājām apkārt, pastaigājām, pētījām vadus, bet joprojām nekā. Mazliet saskumuši, izlēmām braukt prom. Ievadījām waze galapunktu un drīz secinājām, ka tās izvēlētais maršruts cauri mežam mūsu spēkratam varētu būt pārāk ekstrēmāls, tāpēc devāmies prom ar līkumu. Labi, ka tā, jo uz vada pamanījām zaļo vārnu! It kā ļoti spilgts putns, bet uz bērzu lapu fona diezgan grūti pamanāms.

Sākotnēji mēģinājām bildēt no automašīnas, jo putni no auto baidās mazāk nekā no kājāmgājējiem. Pie pirmajiem kadriem tiku, bet prieki bija īsi. Atlidoja žagata un zaļo vārnu mērķtiecīgi dzina prom. Tā nemaz nemēģināja pretoties un aizlaidās.

Zaļā vārna
Žagata aizdzen zaļo vārnu

Vēlāk izkāpām no auto un pastaigājām pa apkārtni ar cerību zaļo vārnu ieraudzīt vēlreiz. Mums laimējās un viņa drīz vien atgriezās atpakaļ uz tā paša vada. Tikai prieki bija vēl īsāki, jo garām pa ceļu brauca busiņš un putns atkal aizlaidās. Meklējām vēl un pēc minūtēm desmit pamanīju viņu sēžam priedes zarā.

Zaļā vārna

Ilgi viņa tur neuzkavējās. Varbūt šķitām viņai pārāk aizdomīgi, kaut arī bijām tālu. Devāmies prom, pa ceļam iztrūcinājām šo putnu vēl vienu reizi, paši viņu laicīgi nepamanot, un tas arī viss. Negribējās viņu traucēt vēl vairāk.

Nesaskatījām, vai šim putnam vispār ir gredzens. Noteikti, ka bija, bet kājiņas putnam ir tik īsas, ka nevar tā saskatīt. Skaidrs, ka jaunu vietu atklājuši neesam, jo netālu ievērojām izliktu būri. Ieziņojām arī dabasdatos. Pupuķis paliks citai reizei.

Bez kanalizācijas nav civilizācijas

Tu, cilvēks, staigā pa galīgu Rīgas nomali – Mārkalnes ielu pie Ķīšezera un uzej kaut ko tādu. Vai nav jauki?

Netālu dzīvo šādi dusmīga paskata skaistuļi.

Dižknābis

Par lielo gauru neesmu drošs, vai tā tur dzīvo, vai tikai viesojas, bet putns ļoti izplatīts. Ja nu vienīgi – nemaz tik bieži negadās lielo gauru redzēt izkāpušu no ūdens.

Lielā gaura

Īsais stāsts par svīri

Svīre ir tāds neliels, jauks putniņš, kurš mēnešiem ilgi spēj nenolaisties uz zemes. Ķer kukaiņus, kurus gaisa plūsmas uznes augstu gaisā. Patlaban svīrēm sākas ligzdošanas sezona un tās sāk dēt olas.

Svīre. Attēls no http://stacija.org/zalo-varnu-buru-apsekosana/

Šodien pamanīju, ka pelēkā vārna uz asfalta sit svīrei pa muguru. Pieskrēju, aizbiedēju vārnu un paņēmu svīri rokās. Svīre no sākuma aktīvi brēca, centās man no rokām izlauzties. Aiznesu gabalu tālāk, prom no vārnas. Asinis svīrei nemanīju, tās tik un tā būtu man notraipījušas rokas. Noliku uz ceļmalas staba, bet svīre spēja tikai nolaisties zemē.

Vārna turpat vien bija. Kādu brīdi domāju, ko lai dara. Atstāt zemē būtu nolemt viņu vārnas knābja sakapāšanai. Bet ko citu? Izlēmu viņu ielikt auduma maisiņā ar cerību, ka pēc pāris stundu atpūtas viņa atgūs spēju lidot. Jo ārējus ievainojumus putnam neredzēju un zaudēt jau tāpat nebija ko.

Piezvanīju biedram no LOB pajautāt viedokli par situāciju. Viņš teica, ka daba ir daba un, ja svīre ir ievainota, tad vajadzēja vien viņu atstāt vārnai. Jāsaka, ka es tā būtu darījis daudz nedomājot, ja uzbrucējs būtu plēsīgais putns kā vanags vai pūce, kuriem svaiga gaļa ir pamatbarība. Bet vārnas tomēr ēd visu pēc kārtas.

Svīru gadījumā ir vēl viens ieteikums. Ja putns nav acīmredzami ievainots, bet nespēj pacelties no zemes, tad viņu jāpamet gaisā. Tas tāpēc, ka svīrēm kājiņas ir ļoti īsas un no līdzenas virsmas viņām pacelties ir grūti, savulaik bija uzskats, ka viņas to nemaz nespējot izdarīt. Šoreiz tas nelīdzēja un visas cerības uz putna atjēgšanos pēc divām stundām.

Kad laiks pagāja, izņēmu svīri no maisa, kura tāpat aktīvi pretojās, lai arī vairs nebrēca, un pametu divu metru augstumā. Putns nolidoja vien kādus 3-4 metrus. Atstāju turpat pie pludmales kāpām un devos prom. Teorētiski tādos gadījumos var doties pie veterinārārsta, bet reāli tur svīrei tikai palīdzētu doties uz viņsauli. Ja svīre nespēj palidot, viņa nespēj dzīvot.

Lai arī es lieliski zinu, ka plēsīgie putni ēd mazos un ka vispār dabā cits citu ēd un citādāk nemaz nevar būt, man par šo gadījumu ir mazliet žēl. Kad tu turi rokās tādu mazu, skaistu putniņu, paskaties viņa brūnajās acīs, jūti, kā tam dauzās sirds, cik ļoti viņš grib izlauzties tev no rokām un aizlidot prom, tad roka neceļas viņu atdot vārnai. Pat, ja tu saproti, ka tas ir jēdzīgākais, ko tu vispār vari iesākt. Droši vien ar laiku pie tā ir iespējams pierast.

Mežs ir mājas

Pirms vairākām dienām man bija liela veiksme piedalīties meža pūču gredzenošanā. Bija prognozēts, ka tiks gredzenoti seši pūcēni divos būros, bet sastapām tikai četrus. Divu cālīšu vairs nebija.

Pūcēm ir diezgan grūta dzīve. Jau kopš piedzimšanas viņi ir atkarīgi no tā, vai pūču tēvs spēs samedīt pietiekoši daudz kukaiņus, putniņus un pelītes, lai būtu ko likt vēderā. Visbiežāk barības visiem nemaz nepietiek. No četriem, pieciem cāļiem mēdz izdzīvot trīs, divi vai varbūt tikai viens. Lai palielinātu pārējo pūcēnu iespējas izdzīvot, badā mirušais brālis vai māsa tiek izbaroti pārējiem. Ļoti skarbi, bet nepieciešami, jo tas varbūt pasargās no bada nāves citu cālīti.

Mazie pūcēni ir gards kumoss arī citiem plēsējiem. Veiklajai caunai ir tīrais nieks uzrāpties pa koku līdz ligzdai un aizvilkt kādu no pūcēniem. Turklāt ar vienu cālīti caunai nepietiks, viņa drīz piekāps arī pēc pārējiem.

Ja nekas slikts ar pūču tēvu nebūs noticis, barība tikusi atrasta pietiekošā daudzumā un arī cauna pūču māju nebūs uzgājusi, pūcēni būs gatavi ligzdu pamest. Kad viņi izrāpjas no ligzdas, viņi vēl nespēj lidot. Pūcēni rāpjas pa koku ar knābja un nagu palīdzību. Ne velti pūču būrus nedrīkst veidot no gludiem dēļiem, kuros mazie nagi un knābji nespēj ieķerties. Ja putnēnu uz zemes atrod lapsa, tad aizbēgt viņš nespēj un tiek apēsts.

Dabā pūces kā jau plēsējus diez ko nemīl. Ja pūci ierauga citi putni, viņi ceļ trauksmi. Līdzīgi būtu, ja uz ielas kāds uz mums sāktu kliegt – slepkava, sargieties, re, kur viņš ir! Kliedzējam pievienotos garāmgājēji, nebūtu arī ilgi jāgaida līdz kāds censtos iemest ar akmeni. Putni ar akmeņiem nemētājas, bet lidojumā cenšas iesist ar knābi vai ieķert ar nagiem. Īpaši bieži to piekopj vārnas. Pat pieaugusi meža pūce ir mazāka par vārnu un viņai ir grūti sevi aizstāvēt, nemaz nerunājot par mazajiem cālīšiem.

Ja arī šo grūto posmu jaunā pūcīte ir izdzīvojusi, tad pēc 2-3 mēnešiem vecāki viņu barot pārstās. Turpmāk pūcēnam pašam jāķeras pie pārtikas sagādes. Tas nemaz nav tik vienkārši. Vispirms viņam jāatrod sava teritorija, kur viņu nedzīs prom citi plēsīgie putni un, galvenais, būs ko medīt. Smagākais pārbaudījums ir pirmā ziema. To pārdzīvo tikai 39% jauno putnu.

Ja jaunā pūcīte ir bijusi tik veiksmīga un ar visām briesmām tikusi galā, jādomā par dzīvesbiedra nolūkošanu un mājokļa iekārtošanu jauniem cālīšiem. Pūces nevis vij ligzdas, bet perē dobumos. Ja dzeņi un dzilnas dobumus spēj izkalt paši, tad pūces to neprot un ir pilnībā atkarīgas no dobumu vai būru pieejamības. Turklāt pietiekoši lieli dobumi var būt tikai gana resnos kokos. Bet tādu paliek aizvien mazāk. Jo mežus izcērt. Dara to ar lielu intensitāti, aizbildinoties, ka Latvija tāpat jau ir ļoti mežaina un ka vietā tiekot stādīti citi koki. Jā, tikai tādā mazā jauno, tievo kociņu pudurītī nevar izveidoties pietiekoši lieli dobumi. Tievie, jaunie kociņi ir nederīgi ne tikai pūcēm, bet arī jūras ērgļiem, ūpjiem, zivju ērgļiem, nopietni apdraudētajiem melnajiem stārķiem, medņiem, meža baložiem un citiem putniem.

Vieni cilvēki atnāk, masveidā nocērt kokus, pārdod tos un gūst labu peļņu. Citi cilvēki vēlāk atnāk, ierauga, ka putniem nav kur ligzdot un ziedo gan savu laiku, gan personīgos līdzekļus, lai izveidotu saviem spārnotajiem draugiem vismaz mākslīgas mājvietas. Tas nav taisnīgi, bet tāda ir realitāte. Lielākā nelaime, ka cirtējiem pieejamie laika un finanšu resursi ir nesalīdzināmi lielāki nekā atjaunotāju rīcībā esošie.

Nebūtu saprātīgi kokus necirst nemaz. Bet var taču vienoties par saprātīgu kompromisu. Tas ir, atļaut mežizstrādi laikā, kad tas putniem tik daudz netraucē. Vai tad trīs mēnešu koku ciršanas lieguma dēļ Latvijā notiks kaut kas briesmīgs? Lūk, kāda ir akciju sabiedrības Latvijas valsts meži peļņa 2012.-2016. gadā:

2016. gada neauditētajā pārskatā minēta brutto peļņa pirms nodokļiem 62 miljoni eiro.

 

Varētu ļoti daudz rakstīt par Latvijas Ornitoloģijas biedrības pūliņiem atrast kādu saprātīgu kompromisa variantu, lai tiktu ņemtas vērā gan putnu, gan mežizstrādes darbinieku intereses. Bet, īsi sakot, ne par kādu kompromisu mežstrādnieki negrib pat dzirdēt. Cirtēji nekaunas pat no visai infantiliem argumentiem. Piemēram, te mežstrādnieki mēģina pretnostatīt mežu neciršanu cilvēku bērnu interesēm, LOB valdes priekšsēdētāja atbilde.

Vai arī

kā atbilde uz ko šādu.

Tā kā finansiāli turīgajiem mežstrādnieku uzņēmumiem ir viegli lobēt savas intereses pie likumdevēja, bet ar savu darbību neko nepelnošajiem ornitologiem gandrīz bezcerīgi, jāvāc parakstus likumprojektam par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Tā ir lieta, kur katrs var palīdzēt.

Parakstīties var šeit: http://ej.uz/parputnudzivi

Tev tās būs tikai piecas minūtes. Bet daudziem tādiem cālīšiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

 

Citi stāsti: #MežsIrMājas. #DienaMežā. #ParPutnuDzīvi.

Putnu bildes vienā dienā

Kādu laiku mani nelika mierā vairāki jautājumi. Kā būtu, ja kādu dienu pamēģinātu nofotografēt visas tajā dienā redzētās putnu sugas? Vai bildes būtu caurmērā ļoti sliktas? Cik daudz sugas varētu savākt, speciāli nebraucot uz īpašām putnu vietām? Ļoti ilgi par šiem jautājumiem prātot nebija ieteicams, jo, kad kokiem būs izplaukušas lapas, mazo putniņu fotografēšana kļūs par diezgan bezcerīgu pasākumu.

Kad parādījās mazliet vairāk laika, ķēros pie lietas. Vispirms devos uz Matīsa kapiem, kas atrodas pavisam tuvu Rīgas centram. Tā kā bija dienas vidus, tad putni nebija tik aktīvi kā no rīta. Nemanīju dzilnīti, vanagu, nevienu no dzeņiem. Arī zilzīlīšu bija ļoti maz. Parastākos putnus atliku uz beigām, vispirms centos nobildēt retāk sastopamos.

Sāku ar ģirlici, kura žvadzināšana pievērsa uzmanību. Šis putniņš mēdz muzicēt diezgan augstu zaros, kas nav pateicīgākā vieta bildēšanai.

Ģirlicis Serinus serinus

Turpināju ar erickiņu, kurš nesen atgriezies no siltajām zemēm. Ievēroju viņu pēc balss. Diezgan ilgi nācās meklēt, kur tad šis zaros noslēpies. Angliski šo putniņu ļoti piemēroti sauc par redstart, jo no citiem viņš atšķiras ar sārtu asti.

Erickiņš Phoenicurus phoenicurus

Pamanīju arī vārnas ligzdu ar vārnas asti laukā no tās, bet nekāda glītā bilde nesanāca. Nolēmu pie vārnām atgriezties vēlāk.

Nobildēju dažas no zīlītēm. Nesanāca pārāk labi, bet biju drošs, ka tās vēl bieži varēšu sastapt. Tomēr izrādījās, ka zilzīlīte todien vairs nebija sastopama. Ļoti skaists, kustīgs un mazs putniņš.

Zilzīlīte Cyanistes caeruleus

Zaļžubīti Rīgā var diezgan bieži sadzirdēt, bet ne tik bieži ieraudzīt. Šoreiz izdevās noķert dziedoni darbībā.

Zaļžubīte Chloris chloris

Melnie meža strazdi pa laikam atlaidās tuvāk, lai mani sarātu, un aizlaidās atkal prom. Dzied viņi apbrīnojami skaisti.

Melnais mežastrazds Turdus merula

Saklausīju vienā kapu nostūrī dadzīšus un centos tos nobildēt. Sekmējās diezgan slikti. Būs tāpat jātic, ka šis ir viens no skaistākajiem Latvijas mazajiem putniņiem.

Dadzītis Carduelis carduelis

Labu brīdi pacīnījos ar melnajiem mušķērājiem, lai tiktu pie puslīdz pieklājīga attēla. Nav izcili, bet labāk par dadzīti ir.

Melnais mušķērājs Ficedula hypoleuca

Lielo zīlīti nobildēju, kad tā atlaidās pozēt īpaši tuvu.

Lielā zīlīte Parus major

Nobildēju arī žubīti un pelēko vārnu, bet vēlāk tām sanāca veiksmīgāki attēli.

Izejot ārā no kapiem, ievēroju lauku zvirbuli. No parastā zvirbuļa tas atšķiras ar melno pleķīti zem vaiga un sarkanbrūno galvas virsu. Rīgā šis putns nav nekāds retums, bet biežāk viņi tomēr veido atsevišķus bariņus no mājas zvirbuļiem.

Lauku zvirbulis Passer montanus

Kapos pavadīju apmēram stundu. Garām palaidu vienīgi tramīgus mājas strazdus un pārlidojošu balto cielavu. Gan jau arī kāda sudrabkaija lidoja pāri galvai.

 

Vēlāk devāmies ar ģimeni uz Carnikavu. Gājām uz Gaujas ieteku jūrā.

Pirmos dzirdējām čunčiņu un paceplīti. No pieredzes zinu, ka pa laikam dziedošu mazputniņu meklēšana brikšņos mēdz pamatīgi ievilkties, turklāt ne vienmēr ir rezultatīva. Varbūt, ja es būtu viens, pamēģinātu laimi kādas desmit minūtes, bet, ja uz mani tādēļ īpaši jāgaida, tad nē. Šos apzināti izlaidu.

Nākošās saklausījām dzērves.

Dzērves Grus grus

Vēl pa ceļam dzirdējām vītīti, bet jau diezgan tālu brikšņos un arī tas netika meklēts.

Jūrā pamanījām lielos ķīrus, zīriņus un cekuldūkurus. Parasti cekuldūkurus redz ezeros, jūrā līdz šim viņus nebiju manījis.

Cekuldūkuri Podiceps cristatus

Pa laikam garām laidās arī sudrabkaijas.

Sudrabkaija Larus argentatus

Upes zīriņus vievieglāk bija nobildēt uz sēklīša. Starp citu, man nesen radās aizdomas, ka zīriņi nemaz neprot peldēt pa ūdens virsu līdzīgi kaijām un pīlēm. Nekad neesmu redzējis viņus to darām. Varbūt kājiņas pārāk īsas.

Upes zīriņi Sterna hirundo

Arī lielos ķīrus vieglāk bija nobildēt sēklīti. Bildē pa kreisi esošais apvilcis vasaras drānas, kamēr pa labi esošais vēl lidinās ziemas mētelī.

Lielie ķīri Chroicocephalus ridibundus

Uz vietas neievēroju, bet mājās, pētot bildes, pamanīju, ka kadrā ticis arī kajaks.

Kajaks Larus canus

Netālu pa jūras mēsliem (kā literāri pareizi to drazu sauc? Jūras saneši?) pastaigājās upes tilbītes.

Upes tilbītes Actitis hypoleucos

Netālu garām aizlaidās krauklis, parasts piekrastes priežu mežu iemītnieks.

Krauklis Corvus corax

Virs jūras regulāri laidās jūras kraukļi, saukti arī par kormorāniem.

Jūras kraukļi Phalacrocorax carbo

Ilgi neveicās noķert kadrā parasto balto cielavu. Kad sanāca, tad tikai pa lielu gabalu.

Baltā cielava Motacilla alba

Dienas vienīgais plēsējputns pārsteidza, pārlidojot pāri mūsu galvām. Paspējām ievērot tikai piekūna siluetu un oranžīgu vēderu. Aizlidoja, gandrīz nevicinot spārnus un sabiedējot tālāk esošos zīriņus un ķīrus. Sliecamies domāt, ka tas bijis lauku vai varbūt purva piekūns.

Neidentificēts piekūns

Atpūtas pauzē tiku pie dažām labām žubītes bildēm. Šis gredzenotais eksemplārs čirkstēja diezgan netipiski. Biju dikti vīlies, kad caur skujām beidzot pamanīju parasto žubīti.

Žubīte Fringilla coelebs

Pie jūras nenobildējām lielo gauru, kura pārāk ātri aizlaidās prom. Bezdelīgu / čurksti pat nepaspējām identificēt.

Atceļā izdzirdējām sarkanrīklītes dziesmu. Ieraudzījām ātri, bet, ja putniņš iesēdies dziļi zaros, tad labu bildi uztaisīt praktiski nav iespējams.

Sarkanrīklīte Erithacus rubecula

Visbeidzot saklausījām arī ķivuli. Šis samērā izplatītais, mazais putniņš mēdz dzīvoties pa koku galotnēm, tādēļ ir diezgan grūti apskatāms.

Ķivulis Spinus spinus

Pēdējās mums palika parastākās sugas. Pie tām tikt nebija lielu problēmu.

Mājas strazds Sturnus vulgaris
Mājas balodis Columba livia domestica
Mājas zvirbulis Passer domesticus
Pelēkā vārna Corvus corvix

Sabildētas tika 27 putnu sugas. Šo skaitu diezgan viegli varētu palielināt vēl par vismaz dažām, bet nebija mērķa savākt maksimāli daudz sugu, turklāt tad mums vajadzētu mainīt ieplānoto maršrutu.

Matīsa kapos bija sabildētas 11 sugas, bet pēc ķauķu atlidošanas šo skaitu varbūt varētu arī dubultot. Manuprāt, nav pat īpaši jāpazīst putni, jo vēlāk tos kāds var palīdzēt noteikt pēc fotogrāfijām. Palīdz putnu balsu atšķiršana tādā līmenī, lai pēc balss varētu saprast – šis putns man jau ir (vēl nav) nobildēts.

Vai es vēl kādreiz ko tādu darīšu? Droši vien jā, bet ne pārāk bieži, jo negribēsies tērēt laiku zvirbuļiem, zīlītēm, sudrabkaijām un baložiem.

Starp citu, kopā uzņēmu gandrīz 400 fotoattēlus (kādas 40 bildes gan bija bez putniem). Tīrīšanu izdzīvoja mazāk par piekto daļu. Putni nav diez ko pateicīgi fotomodeļi. Viņi ielien zaros, lēkā, aizlaižas prom, kolīdz esi viņu noķēris fokusā, vai ieņem pozu ar sauli aiz muguras. Un tomēr man putnus patīk bildēt daudz vairāk par jebko citu.

No Sarkandaugavas līdz Vecāķiem

Sestdien tiku pie daudzām brīvām stundām, kuras varēju pavadīt viens pats kā nu vēlos. Nolēmu doties līdz jūrai. Reālais maršruts sanāca krietni garāks, bet līdz Sarkandaugavai nekā daudz interesanta nebija.

Pateicoties dabasdatiem, man bija zināms, ka dienu iepriekš Sarkandaugavā redzēts krīklis. Šo putnu iepriekš biju redzējis vienīgi teleskopā. Tāpēc, ejot garām, nolēmu palūkoties. Skatījos ilgi un rūpīgi, bet sākumā bija vienas vienīgas meža pīles. Tad piepeši niedrēs ielavījās tumšs putniņš lauča formā, tikai krietni mazāks. Gaidīju savas desmit minūtes, bet putniņš no niedrēm laukā nenāca. Jādomā, ka tā bijusi ūdensvistiņa.

Tālumā starp meža pīlēm pamanīju peldam ļoti mazu putniņu. Nopratu, ka tam jābūt krīklim. Devos tuvāk un pamanīju trīs mammas un vienu krīkļtēvu. Ļoti mazas pīlītes, jūtami tramīgākas par meža pīlēm. Diez ko veiksmīgi kadri nesanāca, bet atpazīt var.

Pa labi un pa kreisi meža pīles. Pa vidu krīkļu mamma.
Krīkļu tēvs

Devos tālāk uz Aptiekas ielu un uzgāju savdabīgas formas apgaismes ķermeni.

Pie Kundziņsalas tilta.

Pretī redzamā ēka ir VUGD Rīgas 7. daļa. Tur atpūšas vecs ZILiņš.

Labu gabalu tālāk Tvaika ielā ievēroju, ka pilnīgi visa ūdens mala vēl nav aizbūvēta un vienuviet var pat piekļūt pie ūdens. Gāju paskatīties, vai tur nav kas ievērības cienīgs. Pretī Kundziņsala. Daugavas atzars, kuru mēdz dēvēt par Sarkandaugavu, klāts ar ledus gabaliem. Tālumā kaijas. Garām palidoja zivju gārnis, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita kāda īpaši neveikla kaija.

Zivju gārnis

Devos garām vietai, kur tramvaja sliedes krustojas ar vilciena sliedēm. Rīgā otras tādas vietas nav. Varbūt arī Latvijā nē.

Tvaika ielas sliežu šķērsojums

Tvaika ielas tālākais posms gājējiem nav paredzēts. Trotuāra nav, vai arī tas netiek tīrīts. Atlika vienīgi soļot pa sliedēm. Tā kā tuvojas piektā tramvaja galapunkts, divi sliežu ceļi pārtop vienā. Augšējā labajā stūrī ir tramvaju luksofors.

Bezceļš gājējiem Tvaika ielā

Turpat blakus vērojams Berlīnes mūra fragmentam līdzīgs veidojums. Pēc galvas profila spriežot, tur kādreiz varētu būt bijis Ļeņins. Tālumā dzirdami manevrlokomotīvju īsie svilpieni.

Bija galva un izbija.

Tramvaja galapunktā vadītāja kāri vilka dūmu. Es devos pa labi. Tur ir dzelzceļa sliežu pārbrauktuve. Nolaidās barjera. Blakus lasāms neiejūsminošs uzraksts “Manevru laikā slēgta līdz 2 stundām”.

Dzelzceļa pārbrauktuve Ezera ielā.

Pēc brīža aizbrauca manevrlokomotīve ar vienu vagonu un pārbrauktuve atkal bija vaļā.

Ezera iela Rīgā ir ļoti īpaša. Tajā pārliecinoši dominē divstāvu koka ēkas. Ēku pirmajos stāvos nav veikalu . Automašīnas brauc ļoti reti. Viss kluss un mierīgs. Šķiet, pirms piecdesmit gadiem te izskatījies gandrīz tieši tāpat.

Ezera iela

No Mīlgrāvja tilta pamanīju kādu neparastu putnu. Pirmajā brīdī nepazinu. Mulsināja, ka putns ir viens pats, bez sava bariņa.

Mrs X.

Jāatzīst, ka gājēju satiksme pie Mīlgrāvja organizēta diezgan nejēdzīgi. Lai gājējs tiktu lejā, jāiet diezgan liels līkums. Tikšana pie Mīlgrāvja un Ķīšezera malas vispār nav paredzēta. Biju spiests šķērsot ielu, kāpjot pāri metāla norobežojumiem.

Noslēpumainais putns izrādījās gaigalas mātīte. Nekas sevišķi neparasts tas nav. Gabalu tālāk bija arī citas gaigalas. Bildē var redzēt, ka ne velti šo putnu angliski dēvē par Goldeneye.

Gaigalu mamma. Vēro mani un naski kustina pleznas, lai tiktu pēc iespējas tālāk no manis.

Pamanīju paugurknābja gulbi ar gredzenu.

Paugurknābja gulbis

No viena punkta visu gredzena informāciju redzēt nevar. Apgāju gulbi ar līkumu, lai nobildētu arī no priekšas. Par laimi, putns prom nebēga. Tiku pie vajadzīgās gredzena informācijas daļas.

Devos uz Vecmīlgrāvi. Šis vēsturiski interesantais rajons ir viens no man svešākajiem Rīgā. Esmu bijis skaistajā Ziemeļblāzmas kultūras pilī un tās tuvējā apkārtnē. Tur ir Burtnieku nams, vēl kāda vecāka koka ēka. Bet vispār nekā daudz nav ko redzēt. Pārliecinoši dominē okupācijas laikā celtas ēkas. Tās izskatās tik vienveidīgi, ka pat Pļavnieki vai Purvciems man šķiet interesantāki.

No Emmas ielas varot tikt uz stadionu. Īsti nav skaidrs, uz ko attiecas paziņojums par privātīpašumu.

Nedaudz tālāk atrodas Emmas viesnīca ar interesantu žogu. Wikimapia norādīts, ka tā esot (bijusi) Jūrnieku dienesta viesnīca.

Emmas viesnīca
Žoga fragments

Pie Meldru ielas var piekļūt ūdenim. Tur ir neliels, pensionāru iemīļots parciņš.

Pensionāri baro pīles un gulbjus
Pretī vērojama Kundziņsala. Netālu atrodas Rīgas brīvostas kuģu piestātne.

Otrā pusē aiz žoga ir neliels tirdziņš. Cienījama vecuma dāmas vāca nost pārdošanai paredzētus apģērba gabalus. Parasti mazliet brīnos, vai kāds tirgū zem klajas debess joprojām mēdz pirkt apģērbu, bet, ja jau pārdod, tad jā.

Ūdenī varēja vērot kādus trīs simtus meža pīļu un divus paugurknābja gulbjus. Viena no pīļu mātītēm bija tik neparasti gaiša, ka pirmajā brīdī radās šaubas par tās sugu.

Meža pīļu mamma

Dodoties tālāk pa Meldru ielu, ceļa kreisajā pusē atrodas apmēram 800 metrus garš betona žogs. To savulaik apgleznojuši bērni. Izskatās glīti un ir uz ko paskatīties citādi diezgan vienmuļajā ainavā.

Žogs Meldru ielā

Nonācu pie kapsētas vārtiem. Tur rakstīts “Neraudi, tavi mirušie dzīvo”. Iekšā nedevos, man bail no zombijiem.

Vecmīlgrāvja kapi

Atlantijas ielā ievēroju Jehovas liecinieku kongresu namu. Iespējams, jehoviešiem radušās kādas finansiālas grūtības, jo nams tiekot pārdots.

Bija jau satumsis un aizrauties ar bildēšanu vairs nebija lielas jēgas. Pēc krietnas soļošanas sasniedzu Vecāķus. Tur mani gaidīja labas ziņas – peldēties esot atļauts.

Pie Vecāķu pludmales

Pludmales termometrs vēstīja par -4 grādiem, kaut gan šķita siltāks. Piegāju pie ūdens un secināju, ka peldētājiem būtu no tā diezgan grūti izkāpt. Gar ūdens malu uzskalots paprāvs ledus kalns.

Jūra

Atpakaļ devos uz vilcienu un secināju, ka jāgaida pusotra stunda. Tad devos uz tuvāko autobusa pieturu, kur nācās konstatēt, ka jāgaida gandrīz pusstunda. Laika īsināšanai vairākas pieturas nogāju ar kājām. Tad atbrauca autobuss un aizveda mani tuvāk mājām. Vairs nekas īpašs netika novērots. Vēlāk saskaitīju, ka kopā pieveikts ap 30 kilometriem.

Visbeidzot nosūtīju datus par gulbja gredzenu Latvijas Gredzenošanas centram un saņēmu atbildi, ka paugurknābja gulbja tēviņš šķīlies 2008. gadā vai agrāk. Septiņas reizes novērots 2011. gada pirmajos trīs mēnešos. Nākošais novērojums pēc gandrīz sešu gadu pārtraukuma ir manējais. Pašam un, domājams, arī gredzenotājam patīkami.