Šogad Torņu cīņas noritēja 18./19. maijā. Līdzīgi kā pēdējos gados startējām pieaugušo pieredzējušo komandu klasē.
Torņa izlozē piedalīties nevarēju, jo tobrīd skola bija ieplānojusi koncertu Latvijas Universitātē, pēc kā bērnus turpat arī pameta. Tie vecāki, kas bērnus gribēja droši dabūt atpakaļ, bija spiesti paši doties uz Raiņa bulvāri.
Komandas biedri pie izlozes tika pirmie, jo arī pieteikuši komandu bijām pirmie. Tika izlozēts Durbes tornis un pie tā arī palikām.
Dienu pirms sacensībām braucienam paredzētais automobilis veikala stāvvietā dabūja ciest no cita automobiļa. Vainīgo sameklēt izdevās, bet visa procedūra prasīja kādas 4 stundas. Arī automobili sacensībām nācās meklēt citu, bet tā, par laimi, nebija liela problēma.
Lai nebūtu tā, ka skola bojā vecāku dzīvi tikai vakaros, tad ekskursija tika ielikta sestdien 5:30, attiecīgi celties nācās 4:25. Tad stundiņu līdz sešiem vēl varēju nosnausties, bet tad gan uz mašīnu un kopā ar komandu doties uz Kurzemi.
Apmēram divarpus stundu ilgais ceļš līdz Durbes tornim pagāja ātri. Bija daudz kas pārrunājams, atkārtojām arī putnu balsis.
Ar auto varēja piebraukt pie paša torņa, tomēr atstājām to stāvvietā. Jau uzreiz, izkāpjot no automobiļa, nonācām intensīvos putnu balsu koru karos. Ļoti ātri iekārtojāmies un ķērām kur nu kuro sugu spējām. Pirmās stundas laikā tikām pie 34 sugām. Pēc tam sāka iet smagnēji.
Balsu kori pamatā sastādīja niedru strazds un ceru ķauķi. Viņiem pievienojās vardes.
Tornis, manuprāt, īpašs ar to, ka ir atklāts skats uz visām pusēm. Lielākie koki ir labu gabalu nostāk, blakus ir ezers, krūmi un niedres.
Ezerā dominēja trīs sugas. Melnie zīriņi, paugurknābja gulbji un cekuldūkuri.
Kaut ko citu ieraudzīt nebija viegli. Pa laikam atlidoja kāds jūras ērglis un ar savam lēnumam apbrīnojamu eleganci paķēra pa zivij un prom bija. Iespējams, ērgļu vidū bija arī slavenā Milda no ligzdas tiešraides.
No pīlēm izdevās atrast meža pīli un vienu prīkšķi, kas drīz vien kaut kur nozuda. Bija arī viens laucis.
Upes tilbīte pārsteidza ar piepešu parādīšanos tuvumā un diezgan ātru nozušanu. Tas arī palika vienīgais mūsu bridējputns, pat mērkaziņu nebija.
Pēc otrās stundas bijām tikuši līdz 39, pēc trešās līdz 43, ceturtās – 46. Ātri piezagās gan morāls, gan fizisks pagurums. Tautas klasē ar tādu rezultātu būtu ieņemta piektā vieta, tiesa, mēs nesākām pašā rīta agrumā.
Ilgi pētījām zīriņus ar cerību tikt pie baltvaigu, upes un baltspārnu sugām. Upes uz brīdi atlidoja, vienīgo baltvaigu eksemplāru izdevās atrast pēc cītīgas meklēšanas ar teleskopu, bet baltspārnu tā arī neatradām.
Noveicās ar garām lidojošas lielās gauras pamanīšanu, vēlāk tās nekur nebija.
Uz brīdi atrādījās bārdīlītes. Pirms tam jau tās bijām atzīmējuši kā saklausītas, bet varžu un ķauķu kopkorī vismaz man neliela šaubu ēna saglabājās.
Trūka gārņu. Zivju gārnis divreiz atrādījās, bet baltos gārņus dabūjām tikai nākošajā dienā uzreiz pēc saullēkta. Iespējams, melnie zīriņi dzen šos prom. Dažbrīd zīriņi apskaitās tik ļoti, ka trūkties dabūja gan paugurknābja gulbis, gan mazā prīkšķe.
Ar neilgu laika starpību sevi demonstrēja zivjērglis, mazais ērglis, peļu klijāns un sarkanā klija. Visniknākie zīriņi bija pret kliju.
Secinājām, ka, aizejot pārdesmit metrus tālāk pa ceļu, var saklausīt melngalvas ķauķi, čuņčiņu un pat lielo zīlīti. Tornī viņus saklausīt bija gandrīz neiespējami.
Pievakarē, ērgļiem ezera iemītniekus vairs netramdot, pīlēm piepulcējās pelēkā pīle un baltvēderis.
Ieradās apmeklētāji – vairāki lietuvieši. Diez ko runīgi nebija, ātri devās prom.
Daudz uzjautrinājāmies, lasot iepriekšējās komandas novērojumus. Kā, piemēram, Durbes tornī redzēt lauku un mājas zvirbuļus? Nav ne jausmas, bet droši vien tie tur bijuši, tikai atlidojis zvirbuļvanags un visus noēdis. Tad nosprādzis aiz pārēšanās vai varbūt dēļ bada un mums vairs nekas nav palicis ko apskatīt.
Pirmo dienu beidzām ar aptuveni 61 sugu. Kāpēc aptuveni? Tāpēc, ka sākumā reģistrējam putnus kladītē, lai ātrāk, bet reizēm gadās kaut ko nejauši izlaist vai uzrakstīt divas reizes.
Kad putniem jau bija par tumšu, ieradās vēl pieci apmeklētāji, jaunākais no viņiem bija vien dažus gadus vecs. Lielākos apmeklētājus vairāk interesēja debesis un ezers pēc saulrieta, nevis putni.
Gulēt ejot, brīdi pavērojām kukainīšus, kas lukturīša gaismā atstāja interesantus rakstus.
Ilgi centāmies saklausīt sloku, bet nekas nesanāca, koris par skaļu. Bet sloka tur vispār bija, redzēju un dzirdēju, kad vienubrīd biju aizgājis līdz stāvvietai, vai, apzīmējot lietas nedaudz precīzāk, atejas tipa tualetei.
Pa nakti nez kāpēc apklusa vardes. Iespējams, tam kāds sakars ar abiem ezera baltajiem gārņiem, bet tie neizskatījās ne pārēdušies, ne nosprāguši.
Rīta saulīte apspīdēja elektrolīnijas, ēkas un pļavas un vairāk koncentrējāmies uz otru torņa pusi. Tā arī tikām pie zvirbuļiem. Gandrīz visas pārējās sugas atnāca līdzīgā veidā – pētot saules apspīdētās vietas tālu, tālu prom no torņa. Vienīgais izņēmums bija meža zoss, kas apgaismojuma dēļ pirmajā acu uzmetienā izskatījās pēc kārtējā paugurknābja gulbja.
Pussešos no rīta atnāca vēl viens apmeklētājs – kāda jauna sieviete, kas šķita tiešām ieinteresēta putnos.
To, ka tālumā kokā sēdošu jūras ērgli pirmajā brīdī gribējās noturēt par pupuķi, bet lidojošu zivju gārni par lauku liju, laikam nestāstīšu, kaut kā neērti.
Bija arī variants ieziņot rudo gārni, jo saulrietā tas pēc tāda izskatījās, bet sakautrējāmies.
Pēdējā konstatētā suga bija melnais mušķērājs, ar ko gāja apbrīnojami grūti. Ilgi viņš tur sēdēja, mazliet grozījās, bet labi varēja redzēt tikai baltu vēderu un brūnu pakausi. Nezinu, rīta agrums, rakurss vai viss kopā, bet versija par melno mušķērāju ilgi neienāca prātā.
Starp citu, pirmspēdējā reģistrētā suga bija Latvijas biežākais putns – žubīte. Ne jau saklausīta, bet saskatīta teleskopā.
Teleskopam tornī ir milzīga nozīme. Mums bija viens Swarovsky un domāju, ka bez tā būtu bijis par savām 10 sugām mazāk.
Saulīte spīdēja un laikapstākļi lutināja. Auksti bija vienīgi retajos brīžos, kad uzpūta asāks vējš.
Kopumā ap torni bija relatīvi daudz cilvēku. Bija gan makšķernieki, gan vienkārši ezera aplūkotāji. Lielākā daļa, ieraudzījuši mūs tornī, šķiet, sakautrējās un nemaz nekāpa augšā.
Beigu beigās saskaitījuši bijām 69 sugas. No iepriekšējā torņa rezultāta atpalikām par 15 sugām. Šis rezultāts mums deva 13. vietu. Pirmspēdējo, ja kas.
Par interesantāko novērojumu atzinām baltvaigu zīriņu, šķiet, to nosauca vēl kādas trīs komandas. Atzīmējām arī plēsīgo putnu riesta lidojumus un šķietamu dzeguzes mēģinājumu iekārtoties melnā zīriņa ligzdā.
Vienmēr ir viela pārdomām, vai nevarēja kaut ko darīt labāk. Varēja, protams. Jā, ar torņa vidējo rādītāju nepaveicās. Bet, ja paskatās uz mūsu komandu, tad rezultāts diez vai varēja būt vēl likumsakarīgāks. Neviens neesam profesionāli saistīti ar putniem. Savukārt monitoringos diez ko aktīvi nepiedalāmies atšķirībā no daudzu citu komandu pārstāvjiem. Tie, kas putnus spēj atpazīt ātrāk, arī uzrāda labākus rezultātus. Diemžēl sacensību gaitā komandā ir tendence to piemirst un skriet pēc rezultāta. Bet nav vērts iespringt tik ļoti. Pēc būtības esam tautas klases komanda, tikai piedalāmies kopā ar pieredzējušajiem. Rīgas putnu cīņās mums ir labāki panākumi, bet tur ir komandai parocīgāks formāts, uzkrāta pamatīga pieredze un mazāka konkurence.
Par šeit redzamajām bildēm paldies komandas biedriem – Vitai, Baibai un Raimondam.
