Skip to content

Ligzdojošo putnu monitorings 2024, 3. uzskaite

Sākšu ar Latvijas ligzdojošo putnu monitoringa datu galvenā pētnieka Aināra Auniņa vārdiem

Arī ligzdojošo putnu monitorings iespējams, pateicoties daudzajiem brīvprātīgajiem. “Parasto” putnu uzskaiti veic “parasti” cilvēki – tā puspajokam var teikt. Šis ir tipisks sabiedriskais monitorings, kurā uzskaiti veic apmācīti brīvprātīgie novērotāji, viņi par to nekādu algu nesaņem. Par brīvprātīgo putnu monitorēšanai var pieteikties ikviens, tiesa, ir daži priekšnoteikumi – labi jāpazīst putni gan pēc izskata, gan balss, jābūt pietiekami disciplinētam, lai pieturētos pie noteiktajiem maršrutiem un veiktu tikai uzskaiti, nevis aizrautos ar ligzdu meklēšanu, putnu fotografēšanu un līdzīgām blakus nodarbēm. Jāievēro arī uzskaišu metodika.

Es pats savas uzskaites uztveru kā nelielu nodevu tām spārnainajām radībām, uz kurām man patīk skatīties. Turklāt nav tā, ka, ja to nedarīšu es, tad to noteikti darīs kāds cits. Attiecībā uz Rīgu gan tā varbūt varētu būt, tomēr Latvijā kopumā monitoringa veicēju noteikti nav par daudz. Neperfektas putnu atpazīšanas prasmes nav šķērslis, nepieciešamās zināšanas iepriekš noteiktos maršrutos, manuprāt, var apgūt samērā vienkārši.

It kā jau katra uzskaites reize ir unikāla, bet šī sanāca patiešām īpaša. Lietu solīja praktiski katru dienu, kad varēju doties skaitīt putnus.

Pirmdien no rīta piecēlos 3:50 un 4:30 jau ķēros pie darba.

Nelija, bet bija apmācies. Savukārt man maršruta sākums ir mežā. Nevis no pameža izslaucītā koku pudurī kā varbūt Biķernieku mežā, bet visnotaļ īstā, maz skartā mežā. Bet uzreiz pēc saules lēkta tur joprojām bija visai tumšs.

Katru gadu to meža posmu eju piecas reizes. Pirmā ir februārī vai martā pirms uzskaitēm, lai pārbaudītu, vai nevajag atjaunot iezīmes uz kokiem. Tas tāpēc, ka uzskaišu veikšanā navigāciju neskatās. Jāspēj orientēties uzreiz. Un katrā tādā pirmspārbaudes gājienā man šķiet, ka tur nomaldīties ir pilnīgi neiespējami un ka ar iezīmēm ir jūtami pārspīlēts. Sākumā jau arī nav problēmu. Bet tad izplaukst lapas!

Šādi izskatās ne tas trakākais posms manā maršrutā. Putnu ziņā labs, arī izbrist nav pārāk grūti.

Šoreiz man bija tiešām grūti iet pēc maršruta. Vienu reizi nomaldījos tā, ka bez navigācijas nevarēju tikt atpakaļ. Pārējās reizes palīdzēja agrāk ielāgoti krituši koki, klajumiņi un tamlīdzīgas pazīmes. Tas bija apgrūtinoši un nākošajā gadā tā vairs nedrīkstētu būt.

Nezinu, vai tumsiņai ar to nebija saistības, bet neierasti aktīvi bija melnie meža strazdi. Biju gaidījis ķauķus, bet to bija pavisam maz.

Vienubrīd gandrīz uzkāpu ezītim. Ceru, ka viņam viss labi, tāds visai nekustīgs. Toties turpat blakus dobumā aktīvi pīkstēja dižraibie dzenīši.

Tālāk ejot, mazliet sāku bažīties par iespējamu lietus tuvošanos. Tomēr apmēram divās stundās pusei plānotā rīta maršruta biju ticis cauri. Posma beigās mani gaidīja pelnīts atalgojums – daudz meža zemeņu. Ilgi nekavējos, tomēr patīkami.

Nonācis otrās puses sākuma punktā īgni secināju, ka lietus mani tomēr ir panācis. Padomāju. Paskatījos aplikācijā mākoņu radaru. Vēlreiz padomāju un devos prom. Nebija jau tā, ka putnu nebija, bet metodika jāievēro. Citādi tam, ko daru, nav lielas jēgas.

Monitoringu turpināju nākošajā rītā. Rīta prognoze bija laba, celties arī atļāvos par divām stundām vēlāk, jo jānoiet bija tikai pusīte.

Sāku no otra gala, kur parasti man ir finišs. Parasti man tur iet diezgan ātri, bet šoreiz putnu bija daudz. Aizdomājos, vai tikai nav tā, ka tuvu finišam kādus putnus neatzīmēju noguruma dēļ. Nekā gan neparasta tur nebija. Daudz, daudz zvirbuļu. Visai daudz svīru, maršrutam relatīvi daudz baložu, ierasti daudz kaiju.

Pa ceļam mani uzrunāja divi cilvēki. No skolas iznācis vīrietis pasveicināja un novēlēja veiksmi darbos. Savukārt pie parka cits vīrietis man centās kaut ko bilst krieviski. Pārjautāju, bet arī no latviskā “līgo atvērs” uzreiz nesapratu, ka cilvēks domājis, ka mani interesē, kad publikai atvērs Daudera parku.

Mājās reģistrēju novērojumus un tiku pie datiem, no kā samērā viegli varēju iegūt apkopojumu.

Tieši trešajā uzskaitē neko sevišķi retu reģistrējis neesmu. Iztrūka melnais mušķērājs. Daudz dižraibo dzeņu – 9 pāri. Salīdzinoši vairāk lauku zvirbuļu – 13 pāri. Salīdzinoši mazāk svirlīšu – 7 pāri un žubīšu – 18 pāri.

2024. gadā esmu reģistrējis 805 ligzdojošu putnu pārus. Tas ir mazāk nekā iepriekšējos gados (1148, 907, 809).

Šogad pirmo reizi četros gados ligzdotājos esmu reģistrējis kraukli un purva zīlīti. Neligzdotājos pirmo reizi atzīmēju parasto ķeģi, niedru liju un lauku piekūnu.

Ligzdotāju sugu skaits pa gadiem – 43, 42, 49 un 44 šogad. Kopā visos gados – 57.

Ligzdotāju un neligzdotāju sugu skaits pa gadiem – 48, 49, 59, 51. Kopā visos gados – 74.

Kurā uzskaitē ir visvairāk sugu?

Četrus gadus kopā skaitot, 0. uzskaitē – 41, 1. – 44, 2. – 47, 3. – 42.

Par sugu tendencēm ar četru gadu datiem un, neveicot datu statistisku apstrādi, nopietni runāt nav iespējams, bet nenopietni pieminēt taču var.

Mazāk kļūst dižknābju (rezultāts pa gadiem – 11, 9, 5, 2 pāri), melno erickiņu (5, 2, 3, 1 pāris), melno mušķērāju (7, 8, 5, 3 pāri), zilzīlīšu (48, 28, 32, 22 pāri), žubīšu (91, 125, 75, 60 pāri).

Dramatiski mazāk kļūst mājas baložu (65, 33, 27 un 15 pāri). 65 pāri gan pašam raisa aizdomas, vai pirmajā gadā ligzdotājos neesmu ieskaitījis tādus, ko tagad sauktu par neligzdotājiem, bet liela kļūda tur nevarētu būt tik un tā.

Iespējams, mazāk kļūst mājas zvirbuļu (301, 226, 201, 183 pāri). Kāpēc “iespējams”? Ar laiku, pieredzei krājoties, esmu sapratis, ka trīs zvirbuļi reizēm taisa tādu troksni, ka liekas, ka tur to ir 7-10.

Mazliet vairāk kļūst erickiņu (11, 11, 10, 18 pāri), ģirliču (3, 5, 8, 9 pāri), lauku zvirbuļu (22, 10, 20, 32 pāri), mazo mušķērāju (0, 1, 3, 6 pāri), melngalvas ķauķu (0, 7, 8, 12 pāri).

Nākošā uzskaite būs 2025. gada martā. Bet interesenti noteikti var pieteikties maršrutiem un izmēģināt spēkus jau tagad.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *