Grāmata – Ja grauds nemirst

Francūža Andrē Žida (1869-1951) “Ja grauds nemirst” ir 1924. gadā tapusi autobiogrāfija par autora bērnību un jaunību. Šo darbu katoļu baznīca esot iekļāvusi savā aizliegto grāmatu sarakstā.

Savā autobiogrāfijā Žids cītīgi apraksta saskari ar grāmatām, mūziku. Viņš pievēršas sev nozīmīgajiem cilvēkiem, raksturo tos. Tad autora stāstījums kļūst hronoloģiskāks un viņš ķeras pie savām neveiksmīgajām skolas gaitām. Žids skolu daļēji nevēlas un daļēji arī nespēj apmeklēt, jo turienes vide ir pilnīgi nepiemērota tādam trauslam, emocionālam bērnam kā viņš. Varbūt to var vērtēt kā gļēvumu un izlaidību, bet autors, bērns būdams, pats pievēršas tam, kas viņam visvairāk patīk – literatūrai. Ja reiz 1947. gadā Andrē Žids saņēmis Nobela balvu literatūrā, tad, acīmredzot, tā arī bijis pareizi.

Daļēji tālmācības ceļā pabeidzot skolas gaitas, jaunais Žids pavada laiku kopā ar domubiedriem literātiem, kurus arī cītīgi apraksta. Kādam no tiem viņš piebiedrojas ceļojumā uz Āfriku. Tur viņu pavedina kāds musulmaņu puisis. Pēcāk Žids pamīlējas arī ar kādu vietējo meiteni, bet tomēr turpina tvīkt pēc puišiem. Vēlāk autors uz Āfriku dodas vēlreiz, satiek tur Oskaru Vaildu ar viņa draudziņu un kopīgi atkal ķeras pie homoseksuālām (pedofiliskām?) baudām. Tas ir, nevis viens ar otru, bet sameklē jaunus, spriganus arābus un priecājas kopā ar tiem.

Darbu grūti nesalīdzināt ar Marsela Prusta “Zudušo laiku meklējot”. Abi autori ir francūži, vienaudži, abiem ir problēmas ar veselību. Prustam piedēvē homoseksualitāti, Žids savu homoseksualitāti pats apliecinājis. “Zudušo laiku meklējot” un “Ja grauds nemirst” darbība notiek tajā pašā laikā un vidē. to galvenie varoņi ir neparasti jūtīgi, ikdienas dzīvei maz piemēroti cilvēki no ļoti pārtikušām aristokrātu ģimenēm. Arī izteiksmes stils ir līdzīgs, tomēr tieši tur novērojamas galvenās atšķirības.

“Zudušo laiku meklējot” galvenais varonis dzīvo it kā bez mazvērtības kompleksiem. Prusta teikumi var aizņemt arī veselu lappusi un viņš ļoti lielu vērību pievērsis vides, personu un dažādu intrigu aprakstiem. Viņa rakstītajā ir neparasts maigums.

Žids raksta daudz egocentriskāk. Viņa varonis cīnās ar pretrunām un bieži vērtē pats sevi. Attaisnojumam autors mēdz minēt, ka viņa mērķis ir patiesi attēlot pagātni, nenoklusējot arī nepatīkamo. Galvenā varoņa pretruna ir starp būšanu sev pašam un izdabāšanu tēlam, kādu vēlas redzēt sabiedrība. Darbam noslēdzoties, šī pretruna zināmā mērā tiek atrisināta.

Man šķiet, ka Prustu atdarināt nav iespējams. Vēl man šķiet, ka Žids to zināmā mērā ir mēģinājis darīt, bet viņa meistarība un, galvenais – godīgums bijuši tik cienījamā līmenī, ka tik un tā sasniegts lielisks rezultāts.

Lasīšana brīžiem gan nebija ļoti aizraujoša. Autors vairāk pievērsis uzmanības savām pārdomām un sajūtām, nevis pašiem notikumiem. Pat ja kaut kas notiek, autors notikumus daudz vairāk apcer, nekā apraksta. Mūsdienās tapis darbs ar tādu notikumu daudzumu droši vien būtu divreiz plānāks. Lasot grāmatu, vairākas reizes aizsnaudos, bet tas varbūt arī karstuma radītā noguruma dēļ.

Subjektīvais baudījums 8/10. Labprāt iepazītos arī ar kādu no Žida daiļliteratūras darbiem.

Reizēm es domāju, kāda gan izskatītos pasaule, ja to nebūtu sapostījis pirmais un pēc tam arī otrais pasaules karš? Man šķiet, ka daudz skaistāka.

Grāmata – Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

Pūcesbērns ir Kaspars Pūce. Grāmatām viņš stāsta par savām bērnības gaitām Padomju Savienībā.

Kaspars Pūce piedzimis uzreiz pēc otrā pasaules kara. Viņa vecāki kara laikā bija emigrējuši uz Vāciju, bet atgriezās Latvijā. Tolaik VDK jeb čeka ar lielām aizdomām lūkojās uz katru, kurš bijis rietumos un atgriezies atpakaļ. Piemēram, karagūstekņi. Skaidrs taču, ka spiegi! Jāizsūta. Arī uz Pūces vecākiem skatījās ar aizdomām un kā spiegus izsūtīja arī viņus – katru uz savu specnometni. Par spiegu atzina un izsūtīja arī tolaik nepilnus astoņus mēnešus veco Inesi Kasparu Pūci.

Autors savus piedzīvojumus apraksta gaiši, no bērna pozīcijas. Dzīve tajā brīdī ir tāda, kāda tā ir, un tāda tā arī ir jādzīvo. Pēc deviņiem gadiem Sibīrijā Kasparu bez vecākiem atsūta dzīvot Rīgā. Arī tur neklājas viegli, jo viņam jādzīvo pie stingras skolotājas un cītīgi jāuzlabo sava neveiklā latviešu valoda.

Grāmatā hronoloģiskā secībā aprakstīta ikdiena, dažādi interesanti dzīves notikumi. Tie veido vienotu stāstījumu un atrauties no lasīšanas ir visai grūti. Nekāds paklausīgais Kaspars bērnībā nav bijis un tādiem jau vienmēr viss kaut kas atgadās. Te jāpārbauda, cik stipra ir elektrība, te jāorganizē pašam savs leļļu teātris, te jāsapīpē ar vietējiem šoferiem.

Lasot gaidīju kā Kaspara dzīve pamazām sakārtosies līdz “viss būs kārtībā”. Zināmā mērā tajā brīdī grāmata arī beidzas. Gandrīz vai žēl, varētu lasīt vēl un vēl.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Autors esot uzrakstījis vēl vienu grāmatu “Ko lai dara, tādi laiki”. Ja sanāks, iepazīšos arī ar to.

Grāmata – Pakāpies tornī! II daļa

Kā jau nesen rakstīju, pirmā daļa man ļoti patika un, ilgi negaidot, atradu bibliotēku, kurā ir arī otrā daļa.

Neko daudz tā no pirmās daļas neatšķiras un neko īpaši jaunu nevaru piebilst. Kādu brītiņu vajadzēja, lai ielasītos, bet pēc tam bija grūti atrauties. Šajā daļā galvenais varonis pilda dienesta pienākumus gan Vācijā, gan Latvijā. Viņa personīgā motivācija sekot savam plānam kļūst nedaudz skaidrāka, tomēr joprojām man kā lasītājam rodas jautājumi. Tādi kā – kāpēc varonis kļuva tieši par ziņotāju, kāpēc nemēģināja palikt Vācijā, kas tieši pārliecināja bēgt no okupantiem, kā izdevās paciemoties Latvijā utml.  Iespējams, ja tā laika situāciju pārzinātu labāk, man tādi nerastos.

Ja iespējams, jālasa abas daļas uzreiz viena pēc otras. Sadalījums ir visai nemanāms. Subjektīvais baudījums 9/10. Izcils darbs.

Grāmata – Stouners

Džona Viljamsa Stouners mani piesaistīja ar savu īso aprakstu, kuru biju manījis dažādos blogos. Brīvi interpretējot – vienkārša cilvēka vienkāršā dzīve.

Man šķita, ka grāmata man varētu ļoti patikt. Citēšu Alvi Hermani:

Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas. Un katra cilvēka drāma būtu pelnījusi būt par teātra izrādes iemeslu daudz lielākā mērā nekā jebkura fantāzija.

 

Darbs pirmoreiz publicēts ASV 1965. gadā. Tika pārdoti nepilni divi tūkstoši eksemplāru. Grāmata tika izdota atkārtoti 1998., 2003. un vēlākos gados, kļūstot aizvien populārākai. Darba galvenā varoņa un tā autora dzīvēs saskatāmas līdzības.

Katram cilvēkam dzīvē ir daži īpaši notikumi, pagrieziena punkti, mikrodrāmas, kas kalpo par viņa personīgā dzīves stāsta (kā literāras vienības) pamatu. Stouners nav nekāds izņēmums un visi viņa īpašie dzīves notikumi lasītājam jau ir zināmi, ja pirms lasīšanas viņš pārlaiž acis grāmatas otrajam vākam.

Grāmatas galvenais varonis Viljams Stouners ir neticami vienkāršs cilvēks. Savās jūtās un izpausmēs viņš brīžiem uzvedas līdzīgi autistam, bet tā kā viņš veido karjeru kā pasniedzējs, tad jādomā par Aspergera sindromu. Kaut gan pasniedzējs ar Aspergera sindromu ir diezgan savdabīgs salikums.

Otra nozīmīgākā persona grāmatā ir Viljama sieva Edīte. Viņai autismam raksturīgie personības traucējumi ir krietni izteiktāki nekā Viljamam. Edītes attiecības ar citiem cilvēkiem šķiet mazliet normālākas, bet tās grāmatā netika īpaši atklātas.

Viņu meitas personība aptuveni izsakāma ar Pitagora teorēmas palīdzību, tas ir, kvadrātsakne no Viljama personības kvadrāta un Edītes personības kvadrāta summas. Saprast lāgā nevar, bet normāla nav arī viņa.

Es nespēju saskatīt Viljamā Stounerā un viņa dzīves gājumā parastu cilvēku. Varbūt vienkāršu, bet noteikti ne parastu. Vai nu autors apzināti bija iecerējis rakstīt par divu cilvēku attiecībām ar autisma traucējumiem, vai arī viņš nav pratis atklāt Viljama normālo pusi. Ja autors būtu rakstījis pirmajā personā, no Viljama Stounera skatījuma, viņa personību varētu atklāt efektīvāk.

Esmu lasījis, ka Stounera personība, nespēja pieņemt lēmumu ir kaitinoša. Man personīgi tā nebija, jo uztvēru Stouneru kā nedaudz slimu cilvēku. Un lēmumus viņš pieņem! Tiesa, saprast tos ir grūti. Cilvēki nemēdz dzīvot bez jēgas. Katram ir kāda lieta, par kuru viņš iedegas vairāk. Stouneram tā it kā būtu literatūra un skolotāja darbs, bet lielāko daļu grāmatas šķiet, ka viņam darbs ir tikai tāds eskeipisms, iespēja aizbēgt no ikdienas problēmām. Man nekļuva skaidrs, kā galvenais varonis redz pats savu dzīvi un ko vispār grib ar to iesākt.

Citādi darbs ir samērā labs. Aprakstītā vide ir ļoti reāla. Izlasīju dažās dienās. Cerēju uz kādu pozitīvu pārsteigumu, bet šajā ziņā drusku vīlos. Ja nebūtu izlasījis otro grāmatas vāku, lasīt būtu bijis daudz interesantāk. Neskatoties uz trūkumiem, domāju, ka šo darbu atcerēšos vēl ilgi. Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Pamodināt Lāčplēsi

Paplānajā Viļa Lācīša grāmatiņā ir par neilgu laika posmu latviešu viesstrādnieku dzīvē Anglijā. Nekas daudz tur nenotiek, bet turienes latviešu ikdiena, raksturi, prieki un bēdas atklāti kā uz delnas. Un nav jau tā, ka viss notiek jauki, gludi un bez dažādām likstām un atgadījumiem.

Grāmatu lasīt ir viegli, milzu intelektuāla piepūle nav nepieciešama. Tēli ir samērā kolorīti. Ticamības moments ir pietiekoši liels. Garlaicīgi nav. Īpaša grāmatiņas vērtība ir turieniešu dikusija par Latviju un ko tā viņiem nozīmē. Mani personīgi tas diez ko nepārsteidza, ja nu vienīgi atzīstamā precizitāte, ar kādu dažādie viedokļi tikuši attēloti. Manuprāt, tas ir pietiekošs iemesls, lai rekomendētu grāmatu lasīt tiem, kuri Latvijas viesstrādniekus un viņu personīgo situāciju labi nepazīst.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Sōla

Jums nemēdz gadīties, ka paņemiet lasīt grāmatu un rodas sajūta, ka esiet to kādreiz lasījis, tikai neko skaidri neatcerieties? Man tagad ir. Acīmredzot, pirms vairākiem gadiem biju Gunara Janovska Sōlu izlasījis elektroniskā formātā un nekas daudz prātā nebija aizķēries. Nu es lasīju mazliet lēnāk, cenšoties iedziļināties un izbaudīt.

Galvenais varonis ir trimdas latvietis vārdā Arturs. Kādu laiciņu pēc otrā pasaules kara viņš kā viesstrādnieks nonāk Anglijā, nelielajā Sōlas salā. Tur viņš iepazīstas ar dažiem vietējiem, kā arī citiem viesstrādniekiem, tai skaitā kolorītu igauni. Sirdi plēš pušu ilgas pēc Latvijas. Nekas daudz apkārt nenotiek, ir zināmā mērā garlaicīgi, tomēr Arturs pamanās uzzināt dažādus sirdslietu noslēpumus.

Par Latviju autors raksta izjusti, skaisti un skumji. Ja ņem vērā rindkopas, kurās Arturs angļu pulkvedim stāsta ka krievi ciena tikai dūri, nevis diplomātiju, tad romāns ir arī sasodīti mūsdienīgs.

Mani ne īpaši pārliecināja pārējie grāmatas tēli un viņu attiecības ar Arturu. Puisis, kuru salā sākumā uzņem sasodīti vēsi un pats ar nav nekāds draudzīgais, nesaprotamu iemeslu dēļ līdzcilvēkiem vienam pēc otra iepatīkas. Nevar saprast, kas tur slēpjas – iekšējs skaistums, maģija vai kas cits.

Nevaru teikt, ka man Sōla šķiet izcila literatūra, bet slikta tā arī nepavisam nav. Biju gan gaidījis mazliet vairāk. Subjektīvais baudījums 6/10.

Grāmata – Trejādas brokastis

Valentīna Jākobsona grāmatā Trejādas brokastis ir stāsti. Tie ir īsi un to ir daudz. Vienurīt man vajadzēja mājās aizkavēties desmit minūtes ilgāk un paspēju izlasīt divus stāstus. Tik īsi tie mēdz būt.

Grāmatā ir stāsti par Sibīrijas laiku un citi. Stāstu galvenie varoņi ir gan sievietes, gan vīrieši, gan pusaudži, gan bērni. Ne-Sibīrijas stāstiem vienojoša motīva it kā nav, bet, neskatoties uz to, stāsti šķita līdzīgi cits citam un atstāja nepatīkamu pēcsajūtu.

Nekādu baudījumu neguvu ne no pirmā, ne otrā, ne n-tā stāsta. Labu brīdi lauzīju galvu, kāpēc tā. Lasīju tālāk, centos saprast, kas tur tāds ir, vai, pareizāk sakot, nav.

Šķiet, ka galvenais autoram bijis apdarināt teikumus viegli humoristiskām caku cakām. Tas viņam, starp citu, izdevies diezgan labi. Ja autors būtu radījis feļetonus, droši vien viss būtu kārtībā, bet stāstam, manuprāt, ar stilu vien nepietiek. Vajag arī sižetu, tomēr ar to vai nu nav sekmējies, vai arī tas bijis pārāk nepiemērojams ciku-caku stilam. Dažbrīd pat radās sajūta, ka autors rakstīšanas procesā pats nav zinājis, kas sekos trīs rindkopas tālāk.

Grāmata bieza un man sava laika palika žēl. Izskatījās, ka darbi sakārtoti hronoloģiski to tapšanas secībā. Uz labu laimi uzšķīru grāmatu tuvāk beigām, cerot, ka kāds no turpmākajiem stāstiem mani uzrunās vairāk. Bet nekā.

Tiku līdz Sibīrijas stāstiem. Tie ir labāki par parastajiem stāstiem. Bet tieši pie tiem arī mana motivācija lasīt tālāk noplaka pavisam. Par Sibīriju esmu lasījis vairākus dokumentālus darbus un nedomāju, ka varu par šo laiku gūt būtiski jaunas atklāsmes. Jākobsona stāstos ticamības moments ir būtiski vājāks.

Pirmajai pusgrāmatai subjektīvais baudījums bija 3/10. Ja galīgi nekā cita nebūtu bijis ko lasīt, tad būtu arī ticis līdz galam.

Grāmata – Rīga-Maskava

Sabīnes Košeļevas Rīga – Maskava lasāmo grāmatu sarakstā biju iekļāvis jau sen, tāpēc vairs neatceros, no kurienes iedvesmojos tās lasīšanai.

Pirmais izbrīns bija par to, ka grāmatiņa tik plāna. Otrais par otrajā nodaļā lasāmo:

Velk mūs pie tiem krieviem, patīk mums tas vai ne. Mēs – tādi puspelēki, smagnēji, pārāk nopietni, savrup dzīvotāji un kurnētāji – apbrīnojam atvērto krievu dvēseli, sadzērušies dziedam krievu balādes un mīlam krievu filmas. Laikam jau vajag mums krievus – līdzsvaram. Varbūt ir jāļaujas, ko? Varbūt pietiek zākāt? Pagātne ir pagātne, laiks aprakt kara cirvi. Kāpēc vilkt ienaidu sev līdzi kā tādu bērnības traumu, kas aizdod dusmas un liedz laimīgi dzīvot? Pārāk daudz sēru dienu mūsu kalendārā, pārāk maz – svinamo. Es jūs aizvedīšu pie krieviem un parādīšu! Nu nekož viņi, goda vārds! Pa galvu nesit, arī baro tīri tā neko. Un svin! Oi, oi, oi, kā svin! Rebjata, davaiķe žiķ družno.

Apcerēju grāmatas nolikšanu malā uz mūžīgiem laikiem, bet tā ir tik plāna (un futbols arī nemaz tik interesants tobrīd nebija), ka lasīju vien tālāk. Pēc apmēram divām stundām biju galā.

Satura atstāsts pa nodaļām (parasti tās ir dažu lappušu garumā) ar maitekļiem.

1. nodaļā galvenā varone (vārdu nepamanīju, tāpēc turpmāk dēvēšu par S.) apraksta savus radiniekus, kādi tie bijuši.

2. S. apcer nacionālisma jautājumus un raksturo sevi pašu, neņemot vērā notikumu hronoloģisko secību. Manuprāt, apcerīgā nodaļa labāk izskatītos kā pēcvārds.

3. S. vispārīgi raksturo vilcienus Rīga-Maskava, to pasažierus,

4. S. pastāsta, kā iepazinusies ar krievu. Krievs nebūt nav krievs, bet S. viņu konsekventi dēvē par krievu. Kāpēc – nezinu. Iespējams, lai tādā veidā mazinātu lasītāju stereotipus par sliktajiem krieviem.

5. S. stāsta kā ballītē krievs viņai izteicis komplimentu un viņi paslepen sadevušies rokās.

6. lasāma krieva vēstule S., kurā viņš stāsta par sevi.

7. S. dodas uz Baltkrieviju pie krieva, jūsmo par viņa radiniekiem ar plašo dvēseli.

8. S. ar krievu spriež, kas ir labs cilvēks. S. ar lasītājiem dalās vēlmē, kaut visi vismaz gribētu būt labi cilvēki. Lasītājs (es) tikmēr nīgri secina, ka pati S. krieva aprakstītajai labā cilvēka definīcijai atbilst ar grūtībām.

9. S. pavada laiku kopā ar krievu un viņa draugiem Maskavā. Viņa atgriežas Rīgā.

Nodaļā ar nosaukumu Angel-īna S. pēc nelielas filozofēšanas atklāj savu Maskavas draugu bēdīgo dzīvesstāstu.

10. S. virtuvē izmētā ēdienu un strīdas ar viņuneatšifrētu sieviešdzimtes būtni. Pēc pusnodaļas uzzinām iemeslu – krievs gājis bojā terora aktā.

11. S. melnā kleitā brauc uz Maskavu “dēļ mīlestības” un tiek izsēdināta no vilciena, jo viņai nav vīzas.

12. lasāmas S. sēru pārdomas un domu dialogi ar krievu.

13. lasāmas S. sēru pārdomas.

14. S. pie jūras satiek krievu un citus mirušos grāmatas varoņus.

 

Kopumā autore daudz un dikti apcer dažādas aktuālas problēmas un notikumiem brīžiem pievēršas tā paskopi. Par pirmo pusgrāmatu es teiktu – autores politiskās, filozofiskās un sirdslietu pārliecības manifestācija. Tēmas netiek izvērstas dziļumā. Tiek izteikts apgalvojums autoritatīvā stilā, varbūt mazliet paturpināts un viss. Seko nākošais autoritatīvais apgalvojums. Man nebūtu problēmu ar autores īpašo viedokli, bet tas ir tik uzbāzīgs un notikumu tik maz, ka grāmata sāka krist uz nerviem. Es taču gaidīju stāstu, nevis internacionālas atklāsmes! Autoritatīvo apgalvojumu pasniegšanas veids atgādināja Virdžīnijas Vulfas Sava istaba.

Vēl īpaši atzīmējama man šķiet autores īpatnība nepastāstīt, kas ir Vladislavs, Oļegs un citas personas, kuras piepeši tiek iekļautas stāstā. To taču nav grūti izdarīt, īpaši tik brīva formāta literārā darbā, tas atvieglo lasīšanas procesu, Bet, nu, nekā. Kronis visam šķita vairākas “viņas”, kuras vispār nekā netika atšifrētas un lika domāt par iespējamām S. psihiskām kaitēm. Tas man nešķiet ne interesanti, ne smieklīgi. Tomēr pēdējās piecās nodaļās nojūgšanās ir visai ticams aprakstītā izskaidrojums.

Galvenā mīlasstāsta vērtība ir pats mīlasstāsts. Tas vairāk tiek atklāts, aprakstot S. sajūtas, nevis pašus notikumus. Ja lasītājs saslēgsies ar aprakstītajām sajūtām, tad vismaz tajā brīdī darbs varētu patikt. Man personīgi nesaslēdzās, jo esmu skeptisks pret mīlēšanu pa gabalu. To darīt ir ļoti viegli, jo netraucē praktiski dzīves jautājumi, un retās tikšanās reizes, kurās mīlētāji kopīgi atpūšas dažādos veidos, uztur mīlestību dzīvu.

Nezinu, vai tāds bijis autores mērķis, bet darbs arī atklāj mūsdienu liberālprogresīvā jaunieša vērtības un domāšanas veidu.

Nacionālais jautājums ir tik nomācoši dominējošs, ka stāsts brīžiem šķiet pierakstīts tam klāt – tā starp citu. Brīžos, kad stāsts vairs nav par pašu S. un nevēsta viņas personīgo dzīvesziņu, tas kļūst lasāms. Trūkst pašironijas un S. kritiska skatījuma pašai uz sevi, ar to nedomājot mīlas mokās un sērās apcerēto.

Subjektīvais baudījums 2/10.

Grāmata – Pakāpies tornī!

No Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī! neko daudz negaidīju. Zināju, ka grāmatā ir par karu.

Pats pirmais iespaids man lika iedomāties, vai tikai autors nebūs no garu, tēlainu aprakstu cienītājiem, jo bijušais skolotājs bija raksturots visai plaši. Izrādījās, ka tā gluži nav. Vai arī tā aizrāvos, ka tādas īpatnības man turpmāk paslīdēja garām nemanītas.

Nezinu, vai ir korekti tā teikt, bet Pakāpies tornī! nav tipiska kara grāmata. Tajā aprakstītais nav autobiogrāfija, tomēr paralēles, jādomā, ir ļoti lielas. Klasiskam vēsturiskam romānam būtu mazāk lieko varoņu. Tam arī droši vien būtu mazliet citādāka struktūra. Man gan tie nešķiet trūkumi, tieši otrādi.

Galvenais varonis ir nevis literāros darbos ierastais panaivais trešais tēva dēls, bet inteliģents vīrietis. Viņš skaidri zina, ko grib. Tas ir, nosūtīt ģimeni drošībā ārpus Latvijas un, kad tas būs iespējams, sekot tai (kā zināms, mūsdienās “bēgļi” rīkojas otrādi). Galvenā varoņa skopā emocionālā pasaule man sākotnēji šķita mazliet dīvaina, bet vēlāk guvu apstiprinājumu aizdomām, ka tādos apstākļos tas ir tikai likumsakarīgi. Ja gribi izdzīvot, kavēties  sentimentālās atmiņās nedrīkst.

Aprakstītas ir ne tik daudz kaujas, šaušanas un tamlīdzīgi kara notikumi, cik parasta, inteliģenta vīrieša dzīve kara apstākļos. Ir intelektuāla bauda to lasīt, lai arī ne viss ir pilnīgi skaidrs. Mūsdienās dažas lietas vairs nav tik pašsaprotamas kā tolaik. Piemēram, kā izskaidrot, ka galvenā varoņa ģimene var doties uz ārzemēm, bet viņam pašam tāda iespēja nekādi nav iespējama? Atbildi varu nojaust, bet nevaru apgalvot, ka to zinu.

Tagad mazliet personīga atkāpe. Ir visai dīvaina sajūta sastapties ar pilnīgi negaidītu atsauci uz sev nozīmīgu mākslas darbu, Mana gravatar attēls, kurš redzams, kad komentēju wordpress blogos, ir ilustrācija no Ivana Gončarova darba Oblomovs. Es bieži mēdzu domāt Oblomovu, par veidu, kā Iļja Iļjičs Oblomovs uztver dzīvi. Mūsdienās, kad visi no tevis aizvien vairāk kaut ko grib, iespēja no visiem izolēties šķiet aizvien vilinošāka. Tad, lūk, mani pārsteidza fakts, ka Ģērmanis Oblomovu ne tikai piemin, bet pat velta tam diezgan daudz rindu. Tiesa, autora un mans skatījums uz I. I. Oblomovu būtiski atšķiras. Es gan nevēlos apgalvot, ka mans skatījums ir adekvātāks un pareizāks, tas gluži vienkārši ir citādāks.

Savā ziņā pārsteidza, ka grāmatā ir tik daudz seksa. Varbūt arī tas ir tikai likumsakarīgi, bet līdz šim grāmatās par kara laiku neko tādu nebiju redzējis. Sava nozīme varbūt ir tam, ka Pakāpies tornī! izdota 1987. gadā, turklāt drukāta ASV.

Grāmatas varoņi regulāri mēdz izteikties svešvalodās. Tādos gadījumos autors tulkojumu nesniedz. Noderīgas ir vācu un krievu valodas zināšanas, bet nav liela nelaime, ja tādu nav.

Grāmatai ir vairākas Artūra Langmaņa ilustrācijas. Man tās šķita oriģinālas, patika.

Ja kaut cik interesē lasīt par pagātni, tad jālasa tādu autoru darbi, kuri paši aprakstīto laiku ir piedzīvojuši. Tādu kā šis. Tā ir pilnīgi cita kvalitāte ar apbrīnojami izteiktu realitātes sajūtu.

Subjektīvais baudījums 9/10. Darbam esot otrā daļa. Centīšos atrast un izlasīt arī to.

Grāmata – Ogļu kalna bibliotēka

Vispār es nemēdzu lasīt fantastiku vai fantāziju (nemaz nezinu, vai šie žanri nav viens un tas pats). Tāpēc, ka līdz šim tā mani nav īpaši uzrunājusi. Ticu, ka ir arī tādi fantastikas darbi, kuri man patiktu, bet kaut kā nav sanācis tos sastapt. Hese laikam pie fantastikas neskaitās.

Ogļu kalna bibliotēku biju nolūkojis jau diezgan pasen, jo biju par to lasījis brīnumcildinošas atsauksmes. Tad jau iespējai, ka man patiks, vajadzētu būt gana lielai.

“Ogļu kalna bibliotēka”, iespējams, ir šokējošākais fantāzijas darbs, ko lasīsiet šogad… vai jebkad. Tēli, kas jūs vajās sapņos, un ainas, kas iespiedīsies jūsu atmiņā kā iededzinātas, sižets, kas burtiski rauj uz priekšu, smiekli caur asarām un šoka elsām, – tas viss liecina, ka fantāzijas žanra lauciņā ir parādījusies jauna balss, ar ko turpmāk būs jārēķinās (citāts no prometejs.lv).

Stāsta galvenos varoņus dēvē par bibliotekāriem. Es drīzāk teiktu, ka tie ir ar pārdabiskām spējām apveltīti cilvēkveidīgie, kuri savas zināšanas it kā esot smēlušies no grāmatām. Pamatā katrs specializējies savā nozarē. Nu, tur karošana, medicīna, valodas un tamlīdzīgi. Varoņi sēdējuši vienā lielā bibliotēkā ar daudz, daudz grāmatām un izglītojušies. Lai tas neizskatītos pagalam muļķīgi, bibliotēkā laiks ritot citādāk, turklāt laiku pa laikam varoņi papraktizējas. Pamatā tomēr gudrība nāk no grāmatām un, atvainojos par maitekli, viskrutākais beigās izrādās tas, kurš lasījis visvairāk.

Stāstā ir vairākas intermēdijas, kuras stāsta par notikumiem pagātnē. Man personīgi laika ass saraustīšana diez ko nepatīk un reizēm šķiet, ka tādā veidā autors tiek galā ar neprasmi pasniegt stāstu lineārā veidā. Šoreiz gan jāatzīst, ka citādāk autora stāstu pasniegt būtu diezgan neveikli un šis paņēmiens sevi attaisno.

Notikumi risinās diezgan spraigi. Vēriens, ar kādu autors ķeras klāt pasaulei, man kā fantastikas nelasītājam šķita diezgan iespaidīgs. Stāsta aprīkojums ar fantastiskajiem elementiem mani personīgi neaizrāva. Varbūt vienīgi fināls ar Stīvu šķita skaists.

Par spīti rainiskai tēmai grāmatas beigu daļā kopumā man palika tāds kā pusaudziskas literatūras iespaids. Tas nenozīmē, ka man tā šķita slikta. Nē, lasīju ar aizrautību. Kad biju ielasījies, negribējās grāmatu likt malā. Tiesa, jau pēc pāris dienām pieķēru sevi, ka esmu piemirsis, kā tad īsti grāmata beidzās.

Mana dzīvesbiedrene tālāk par pārdesmit lappusēm netika. Neiepatikās un laika arī nebija tik daudz. Pēc kādām pāris nedēļām centos viņai īsi izstāstīt tālāko saturu un ar pārsteigumu apjēdzu, ka izklausās… diezgan dumji. Nebiju agrāk par to iedomājies, bet laikam jau vairums grāmatu, iespējami īsi atstāstītas, var izklausīties muļķīgi.

Personīga atziņa sev pašam – tas, ka grāmatu blogos slavē no panckām ārā, nenozīmē, ka tā arī man šķitīs īpaša. Reiz jau tā bija arī ar Omci. Tiesa, ir arī pretējs piemērs – Jelgava 94.

Subjektīvais baudījums 7/10. Patiktu vairāk, ja autors būtu atturējies no iespējas “vēlēties jebko” un izvilcis spriegumu līdz pašām beigām. Sava nozīme bija arī tam, ka šo darbu lasīju pēc Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī!, kas paņēma ar inteliģentu galveno varoni un realitātes sajūtu.