Žoržs Pereks man bija zināms kā autors fantastiskajai Dzīve. Lietošanas pamācība. Jā, es gribēju redzēt, ko vēl viņš ir sarakstījis!
Cilvēks, kas guļ, ir divdesmitpiecgadīgs puisis, students. Viņš mācās un mācās, līdz kādu dienu jāiet uz eksāmenu, bet viņam vairs negribas. Un viņš neiet. Pie durvīm klauvē draugi, atstāj zīmītes, bet viņš neliekas ne zinis. Klēpī guļ grāmata, kam puisis nepievērš uzmanību. Bļodā mērcējas zeķu pāris, pēc tam jau divi un trīs pāri. Apkārt notiekošos trokšņus uz ielas un aiz sienas viņš saklausa, bet nepievērš uzmanību.
Puisis neuzgriež pulksteni. Reizēm viņš dodas pastaigāties pa naktīm. Ar citiem nerunā, izņemot pašu frāžu minimumu, lai nopirktu veikalā cigaretes un maizi. Katru dienu viņš ēd praktiski vienu un to pašu, nepievērsdams uzmanību garšai. Mājās viņš mēdz likt pasjansu, nesatraukdamies par to, vai šajā reizē tas izdosies.
Neko vairs negribēt. Gaidīt, līdz nav vairs ko gaidīt. Nīkt, gulēt. Ļaut, lai tevi nes pūlis un ielas. Sekot renstelēm, žogiem, ūdeņiem. Iet gar krastmalu, zagties gar sienām. Nosist laiku. Atteikties no visām iecerēm, no jebkādas nepacietības. Būt bez vēlmēm, bez īgnuma, nepretoties.
Ar laiku tavā priekšā būs nekustīga dzīve bez krīzēm, bez nekārtības: nekādu aizķeršanos, nekādas nelīdzsvarotības. Minūti pēc minūtes, stundu pēc stundas, dienu no dienas, kā ziemu, tā vasaru sāksies kaut kas, kam nekad nebūs beigu: tava veģetējošā dzīve, tava atceltā dzīve.
Paskrienot stundām, dienām, nedēļām, gadalaikiem, tu atbrīvojies no visa, atsvabinies no visa. Dažkārt pat ar tādu kā reibumu atklāj, ka tu esi brīvs, ka nekas tevi nenomāc – ne tev patīk, ne nepatīk. Šajā dzīvē bez spriedzes un citiem satricinājumiem kā vien šie apstādināti mirkļi, ko tev sagādā kārtis vai noteikti trokšņi, vai daža laba izrāde, kuru pats esi sev sarūpējis, tu atrodi gandrīz pilnīgu, skurbinošu laimi un reizēm pat jaunas emocijas. Tu izjūti pilnīgu mieru, ik brīdi esi izsprucis, pasargāts. Tu dzīvo laimīgās iekavās, tukšumā, pilnā ar solījumiem, no kuriem tu neko negaidi. Tu esi neredzams, dzidrs, caurspīdīgs. Tevis vairs nav: ejot stundām un dienām, mainoties gadalaikiem, aizritot laikam, tu izdzīvo bez prieka un skumjām, bez nākotnes un pagātnes, tāpat vien, vienkārši, pašsaprotami, kā ūdens lāse, kas pil no gaiteņa krāna, kā sešas zeķes, kas mirkst rozā plastmasas bļodā, kā muša vai austere, kā govs, kā gliemezis, kā bērns vai kā vecis, kā žurka.
Mūsdienās galveno varoni atplestām rokām sagaidītu terapeits vai psihologs un viņš visdrīzāk tiktu pie tabletītēm. Šeit nē. Viss notiek diezgan skarbi, ticami, gudri un likumsakarīgi. Tas ir, puisis pats saprot savu situāciju.
Ilgi tu būvēji un sagrāvi savus patvērumus: kārtība vai bezdarbība, klaiņošana vai miegs, naksnīgas pastaigas, neko neizsakoši brīži, dziestošas ēnas un gaismas. Iespējams, tu vēl ilgi varētu turpināt sevi mānīt, notrulināt, apvārdot. Bet spēle ir beigusies, beigta balle, apturētās dzīves maldīgais reibums ir izgaisis. Pasaule nav pakustējusies, un tu neesi mainījies. Vienaldzība nav padarījusi tevi atšķirīgu.
Tu neesi miris. Tu neesi sajucis prātā.
Subjektīvais baudījums 8/10.