Sarkanarmijas un Andreja Upīša ielas krustojumā atrodas ēka, kurā kādreiz bija komunālie dzīvokļi. Vienā no tiem mitinājās grāmatas autore ar ģimeni. Grāmata ir par bērnībā piedzīvoto, galvenokārt komunālajā dzīvoklī ar tikai tajā iespējamām īpatnībām, bet ne tikai.
Ēka joprojām ir savā vietā un pat konkrētā dzīvokļa logi ir viegli atpazīstami.
Stāstu ir daudz, gandrīz 50. Autore raksta ar vieglumu, bieži no bērna pozīcijas, bet ne bērnišķīgi. Tādās reizēs mērķis bijis parādīt bērna spriedumu loģiku, ko pieaugušajiem saprast ne vienmēr izdodas.
Ir grūti izcelt kādu vai kādus atsevišķus stāstus. Mani vairāk uzrunāja šausmīgākie. Diezgan grūti iedomāties, kā ir dzīvot vienā dzīvoklī ar profesoru, kurš vannas istabā nekad nav bijis. Vai arī dabūt agresīvu alkoholiķi kaimiņos dažas istabas tālāk.
Visdrīzāk grāmatā katrs atradīs kaut ko savu. Grūti iedomāties, kā to varētu lasīt tie, kam tagad ir divdesmit vai mazāk gadu, jo viņiem aprakstītais varētu likties tikpat tālu no realitātes kā akmens laikmets. Esmu mazliet vecāks, tāpēc zinu gan Sarkanarmijas, gan Engelsa, gan Revolūcijas ielas, un arī ar desmito trolejbusu savā laikā esmu braucis. Mani arī savā laikā aizdeva kaimiņienei piena veikala rindā blakus pastāvēt, jo ko nu tur atkal deva uz galviņām, iespējams, sviesta klucīšus.
Arī mamma gribēja izlasīt šo grāmatu, ko viņa pati man uzdāvināja. Patika, bet abi bijām vienisprātis par lielāko trūkumu – saraustītu hronoloģiju. Stāstījums līdz ar to nešķiet tik vienlaidus un harmonisks.
Subjektīvais baudījums 7/10.