Par šo grāmatu, šķiet, ir tik daudz jau rakstīts, ka grūti piebilst vēl ko tādu, ko kāds cits jau nebūtu minējis. Ja tomēr grāmata ir pavisam nepazīstama, tad var palasīt daļu pēcvārda un dažus tās fragmentus.
Grāmatā ir aplūkots kāds daudzdzīvokļu nams. Pēc šaha zirdziņa principa autors apceļo 99 nama telpas. Daži dzīvokļi ir lielāki, tie tiek apmeklēti vairākas reizes.
Autors mēdz gari aprakstīt telpu iekārtojumu. Tā kā māja ir diezgan veca un karš to nav papostījis, arī priekšmeti mēdz būt seni un man kā lasītājam neparasti. Nevaru iedomāties, ka vidusmēra Rīgas ēkā būtu tik daudz kas neparasts aprakstāms. Kaut vai tādēļ, ka mūsdienās vecas lietas, šķiet, caurmērā ciena mazāk.
Kad ķēros pie grāmatas, biju mazliet piemirsis par tās īpatnējo struktūru, bet pēc dažām nodaļām tomēr nolēmu izdarīt sev ko netipisku. Tas ir, izšķirstīt grāmatas pēdējās lappuses. Pareizi darīju, jo tas manu lasīšanas procesu būtiski atviegloja. Aplūkoju mājas zīmējumu. Sapratu, ka autors savu romāna ieceri pakļāvis dzelžainai struktūrai. Uzgāju personu alfabētisko rādītāju, kas lieti noderēja, kad kādā 300. lappusē stāsts atgriezās pie personas, kas, iespējams, tika pieminēta grāmatas sākumā. Varoņu ir tik daudz, ka tos visus atcerēties nav iespējams. Tad tā arī jādara – kolīdz saskaries ar kādu piemirstu vai, iespējams, jaunu uzvārdu, sameklē varoni alfabēta rādītājā, pārlaid acis agrākajiem notikumiem un atsvaidzini atmiņu.
Pats autors minējis, ka priecātos, ja lasītāji viņa darbu lasītu ne gluži no sākuma līdz beigām, bet brīvi spēlētos ar tā struktūru, piemēram, vispirms izlasot visu par vienu dzīvokli, tad par kādu citu un tā tālāk. Es to nedarīju, bet, iespējams, būtu pat tā darījis, ja jau no paša sākuma būtu izpratis grāmatas struktūru. Varbūt pēc daudziem gadiem vēlēšos darbu pārlasīt un tad šo metodi varēšu izmēģināt.
Dzīvokļi un stāsti par to iemītniekiem ir saistīti cits ar citu, bet ne vienmēr cieši. Lielākoties stāsti ir mazliet skumji, kas man atstāja ļoti reālu sajūtu. Ja es padomāju par ēku, kurā esmu nodzīvojis lielāko daļu mūža, tad arī turienes man zināmie kaimiņu stāsti lielākoties nav ļoti priecīgi.
Jautrs man šķita tikai viens no tiem – par pāri, kas izlēmis iegādāties bezgala dārgu gultu un ievērojamajām grūtībām, par to veicot kredīta maksājumus.
Grāmata interesanta, man patika. Šaha zirdziņa princips man pie sirds negāja. Domāju, ka grāmata būtu baudāmāka, no tā atsakoties, bet ja šāds princips nebūtu ievērots, grāmata nemaz nebūtu tapusi.
Lasīju gandrīz mēnesi, parasti pa pāris nodaļām dienā. Jo tālāk, jo interesantāk likās.
Subjektīvais baudījums 9/10.
Man šis brīnums vēl tikai priekšā, kaut izdošanas dienā jau iesāku lasīt – izlasīju dažas nodaļas un pēcvārda piezīmes.
Es laikam esmu traka, trīs vakaros puse grāmatas jau ir cauri. Sākumā baidījos, ka galīgi nebūs “manējā”, jo ar aprakstiem un, jāatzīst, arī frančiem esmu uz jūs. Bet virsroku ņēma struktūra, t.i., nelineārais stāstījums un pēc pirmās trešdaļas mani pārņēma azarts, atpazīt darbojošās personas.
Pingback: Žoržs Pereks ”Dzīve lietošanas pamācība” – Lili lasa un raksta