Ziloņa maigā vara

Šodien pārlaidu acis vienam rakstiņam, kura autors apcer, kā Kremlis pakāpeniski savas pozīcijas Baltijas valstīs ir novedis līdz visai neapskaužamam stāvoklim. Uz šo jautājumu skatīties no tāda viedokļa man līdz šim nebija ienācis prātā. Bet tik tiešām – Kremļa darbošanās Latvijā ir kaut kas līdzīgs zilonim trauku veikalā. Būtībā viņi dara gandrīz visu iespējamo rusofobijas veicināšanai.

Ja Kremlis neaizrautos ar valodas referendumiem, nebļaustītos par cilvēktiesību neievērošanu beztēmā, neveidotu armijas bāzes pie pašas robežas, nemeklētu iedomātus fašistus, bet nosodītu PSRS vēsturi un uzvestos kā prognozējams, racionāls biznesa partneris, Latvija Krievijas tirgū būtu integrējusies pati. Varbūt tiešām Latvija nebūtu iestājusies ES. Pilnīgi noteikti valdībā būtu tikuši Kremlim atklāti lojāli spēki un būtu visas iespējas stumdīt sev vajadzīgos procesus kā nepieciešams.

Tā vietā ir panākts nacionālisma ideju uzplaukums, tiek cenzēti Krievijas TV raidījumi, tiek meklētas alternatīvas Krievijas gāzei, krievu valodu kā valsts valodu bez brutālas iekarošanas palīdzības panākt vispār nebūs iespējams. Pat sekmīgas iekarošanas scenārijā būs iemantots daudz, daudz, daudz rusofobiski noskaņotu pilsoņu, kuri vienmēr būs īpaši jāuzmana. Ilgtermiņā tas nevar būt izdevīgi. Regulāri “sanitārie” pārtikas importa aizliegumi panāk uzņēmēju orientēšanos prom no Krievijas nevis otrādi. Katrs nākošais šāds trieciens partnerim ir aizvien gaidītāks un mazāk sāpīgs. Toties nostiprinās pārliecība par Krieviju kā neprognozējamu, barbarisku partneri. Ir arī visai reāla situācija, ka kremliskie spēki, pat uzvarot vēlēšanās, atkal tiks atstāti ārpus valdības. Nav izslēgta NATO bāzes izveide tieši blakus Krievijas robežai.

Viss ir salaists tādā ziepē, ka grūti pat iedomāties, kas Kremlim būtu jādara, ja tas piepeši gribētu visu ievārīto vērst par labu.

Es arī nezinu – paveicies mums vai nē par tik tuvredzīgu Kremļa stratēģiju pret Baltijas valstīm.

Ir ko piebilst?