Skip to content

Viktors Peļevins – Čapajevs un Tukšums

Čapajevs un Tukšums veiksmīgā kārtā gadījās manās rokās, kad noteikti negribēju lasīt pārāk smadzenes piepūlošu. Pretstatam, piemēram, man ir grāmatas par vēsturi, jo tās es neprotu lasīt bez apdomāšanas un visbiežāk arī papildus informācijas meklēšanas.

Tātad no iepriekš uzrakstītā izriet, ka ne pārāk gudra Čapajevā un Tukšumā nav. Bet tas īsti neatbilst patiesībai. To var lasīt dažādi, gan pāri skrienot, gan meklējot un apdomājot zemtekstus. Jo darbs ir daudzslāņains. Ne gluži kā Šekspīra vai Raiņa lugas. Drīzāk kā rosols, kurā var atrast pa druskai no visa.

Grāmatas galvenais varonis ir Pjotrs Tukšums. Stāsta sākumā viņš, aizmucis no čekas, uzskrien virsū bērnu dienu paziņam Grigorijam fon Ernenam. Vārds pa vārdam, izrādās, ka Griša arī ir čekists un Petju aiztur. Bet Tukšums nav ar pliku roku ņemams, viņš Grigorijam uzbrūk un nosmacē ar mēteli. Tad atnāk kādi biedri, Petju notur par Grišu un visi dodas veikt terora aktu kādā naktsklubā. Pēc tā Pjotrs nonāk psihiatriskajā klīnikā pie vienkāršās Marijas un citiem.

Tad izrādās, ka Petja patiesībā ir gulējis Grišas dzīvoklī un pamostas no Čapajeva spēlētās klaviermūzikas. Viņi mazliet aprunājas, zobena atspulgā pavēro, ko patlaban dara Ļeņins un dodas uz staciju. Tajā Pjotrs saka uzrunu karavīriem un satiek Annu, kurā ieķeras ne pa jokam. Visi brauc ar vilcienu.

Tad Petja pamostas psihiatriskajā klīnikā un turpina iepazīties ar saviem palātas biedriem. Strīda rezultātā viņam tiek iesists pa galvu ar ģipša galvu un Pjotrs zaudē samaņu. Tad Petja pamostas istabiņā pie Annas un tā tālāk.

Petja ar Čapajevu apspriež savus sapņus un to, kas vispār ir realitāte. Īsti skaidrs tas Pjotram nekļūst. Man kā lasītājam arī nē, bet man šis jautājums nešķiet tik būtisks. Jo sirreāla ir gan Ļeņina un Arnolda Švarcenegera dzīvošana vienā laikā, gan daudz kas cits.

Pie 30. lappuses bija kārdinājums grāmatu tālāk vairs nelasīt, bet galu galā izlasīju divās dienās. Ļoti atbilstoša literatūra manam tā brīža noskaņojumam, bet nezinu, kam es to drošu sirdi varētu ieteikt. Droši vien tie, kam patīk literāri eksperimenti, nebūs pārāk vīlušies. Jo grāmata jau nav slikta. Var just, ka to neraksta literāts – iesācējs. Cita lieta, ka tas nenozīmē, ka tā noteikti patiks lasītājam.

Subjektīvais baudījums 7/10.

3 thoughts on “Viktors Peļevins – Čapajevs un Tukšums”

  1. Melnais Barons

    Diemžēl, ārkārtīgi sekls komentārs par romānu un gribot negribot jāsecina, ka kometāra autors no romānā izteiktajiem vēstījumiem nav sapratis vispār pilnīgi neko. Čapajevs un Tukšums, kā arī gandrīz visi pārējie Peļevina darbi, lai arī jālasa kā lineāri vēstījumi, tomēr nav jāuztver kā tādi, bet gan hologrāfiski. Un to arī Peļevins cenšas pateikt (atsaucoties uz Austrumu mācībām par neduālismu (hinduisms, budisms, …), ka pasaule ir tukšums un fantāzija, vai pareizāk sakot – ilūzija.
    Kā teica romānā pieminētais ķīniešu filozofs Čžuan Czi kādā no savām līdzībām, – kādu dienu filozofs sapņoja, ka viņš ir mazs tauriņš, kas plīvo starp ziediem. Kad Čžuan Czi pamodās, viņš nevarēja izlemt, vai viņš ir Čžuan Czi, kurš sapņoja, ka ir tauriņš, vai tauriņš, kurš tagad iedomājas, ka ir Čžuan Czi. Čapajevs un tukšums ir romāns par prāta ceļojumiem, kurus ierobežo realitāte, bet realitāte paliek par īstenību, tiklīdz mēs tai noticam. Kaut kā tā…

    1. Paldies par komentāru. Es pat nedomāju iebilst, ka manis rakstītais ir ārkārtīgi sekls, jo vismaz zināmā mērā tā arī ir. Kā norādījāt, šis darbs jāuztver citādāk. Ļoti labi. Es norādīju, kādu iespaidu šis darbs atstāj, ja to uztveru atšķirīgi tam, kā rakstījāt, un tāds arī ir šis ieraksts.

Leave a Reply

Your email address will not be published.

%d bloggers like this: