Tālā bērnībā vienu vai divas reizes biju lasījis grāmatu, kurā jaunieši skrūvē mopēdu. Neko daudz neatcerējos, bet šķita, ka lasīt bija interesanti. Patiesībā mazāk gribējās lasīt attiecīgo grāmatu, cik kaitināja fakts, ka neatceros ne tās nosaukumu, ne autoru. Ne uz ko daudz necerot, apjautājos ChatGPT (starp citu, maksas ChatGPT man šķiet daudz gudrāks par maksas Copilot). Kā pirmo variantu man piedāvāja kādu Dagnijas Zigmontes grāmatu, bet kā otro šo. Pameklēju, vai nav lejuplādējams eksemplārs un tādu nudien atradu. Protams, gribēju pārlaist acis un tuvākās trīs dienas to arī darīju. Tagad pamaitekļošu.
Galvenie varoņi ir trīs puisīši apmēram 13 gadus veci – Oto, Rihards jeb Ričuks un Centis. Pirmais ir drosmīgs balamute, otrais nosmulējies un tehnisks, bet trešais bailīgs un stingri audzināts. Pirmajiem diviem noteikti vajag dabūt mopēdu, bet nopirkt jaunu nevar. Var tikai sadabūt detaļas un saskrūvēt paši, ja tiek pie galvenā – pie motora. Bet to, izrādās, dabū Centis, tas ir, nozog no vectēva mopēda.
Motoru vajag izmēģināt, to varot izdarīt, ja divritenim aizvietojot lielo riteni ar maziņu, kam piemetināts zobrats. Ilgu laiku tiek meklēts mazais ritenītis, visbeidzot to aizņemas no puiku uzticīgā piecus gadus vecā drauga Cināriņa divriteņa. Par zobrata piemetināšanu visi aizmirst, šķiet, grāmatas autori ieskaitot, un izmēģinājumi iet vaļā. Ne bez pūlēm, bet sekmīgi.
Kā saukts uzrodas pazīstams puisis, kas savējiem piedāvā pirkt mopēda detaļas par piecīti gabalā. Jāsapelna nauda un to arī puikas dara vietējā sovhozā. Pēc kāda laika nauda ir sapelnīta, detaļas sapirktas, nokrāsotas un sastellētas kopā. Trūkstošās detaļas pa kluso aizņemas no Cināriņa brāļa mopēda. Motors niķīgs, bet kaut kā tomēr darbojas.
Tagad jātrenējas sacensībām! Bet, izrādās, detaļas esot zagtas un mopēds mudīgi esot jānoslēpj. Lielajā steigā Oto ar mopēdu notriec Cināriņu tā, ka puisītis bezsamaņā, nekustas un šo aizrauj ar ātrajiem. Atbrauc miliči, sadauzīto mopēdu pievāc un kaut ko no tā daļām atdošot tikai, ja redzēšot izcelsmes dokumentus.
Tālāk? Cināriņš esot slimnīcā. Centi kaunina vecāki. Oto saģipsēts. Puikas siekalaini skatās motosacensības un sapņo par motopulciņu vietējās rūpnīcas paspārnē. Tas arī viss.
Paralēli aprakstītajiem notikumiem notiek vēl šis tas – ugunsdzēsēji mēģina ķert it kā izperētus krokodilus vietējā dīķī vai Centi glābj (nolaupot) no aizvešanas uz vasaras nometni – bet nekas no tā visa nav garāks par vienu nodaļu.
Vispirms par labo. Grāmatā ir lieliski izdevušies tēli. Varbūt mazliet pārspīlēti tipāži, bet tas nekas. Galvenais, ka tie ir gana kolorīti. Tehnisko detaļu ir apbrīnojami daudz. Nezinu, vai Upmales kundzei bijis hobijs skrūvēt mopēdus, vai arī kāds viņu ir ļoti cītīgi apgaismojis par tehniskajām niansēm, bet rezultāts izskatās diezgan pārliecinošs. Cik tas ir precīzs, nevaru kompetenti spriest, jo ar mopēdiem nekādu darīšanu man nav bijis. Spriežot pēc viegli haotiskā izteiksmes veida, arī precizitāte ir aptuvena, bet tas ir tikai mans minējums. Puikām un līdz ar to arī grāmatai ir diezgan skaidrs mērķis. Darbības norisinās diezgan strauji. Īpaši pat netraucē okupācijas gadu literatūrā nereti novērojamais samākslotais izteiksmes veids, te tas ir izdevies diezgan dabisks. Lielisks potenciāls spēcīgam darbam! Bet…
Beigas ir tieši tik muļķīgas, kā rakstīju. Tās it kā ir un reizē arī nav. Darba noslēgums ir ļoti sasteigts, neproporcionāli dramatisks, gandrīz traģisks līdz tam priecīgajam un optimisma pārpilnajam stāstam. Piecgadnieks, iespējams, miris. Vectēvs uzzinājis par zagtu motoru, tagad viņam vēl jāmeklē dokumenti, lai miličiem pierādītu, ka motors vispār ir viņa. Bez atļaujas aizlienētās detaļas neatgriezeniski zaudētas. Jāliecina milicijā. Jāsaprot, ko darīt tālāk. Jārisina tik ļoti daudz nepatīkamu un sarežģītu problēmu. Bet tā vietā puisīši kā aptaurēti spīdīgām actiņām laimīgi skatās mopēdu sacensības un sapņo par nākotni. Viss, punkts, beigas.
Grūti iedomāties, ko šo vēl kāds mūsdienās lasīs. Vai es gribētu, lai mani bērni to lasa? Nē.
Šis varētu būt gadījums, ka darba tapšanas vēsture varētu būt ne mazāk interesanta par pašu darbu. Subjektīvais baudījums 6/10.