Vēsturiskā Daugavas gultne Rīgā. Vējzaķsala

Ja paskatās Rīgas kartē teritorijā starp Sarkandaugavu, Daugavu, Duntes ielu un Bukultu ielu, var ievērot vairākas ūdenstilpnes, tādus kā dīķīšus.

Tie ir industriālu teritoriju ieskauti un nav viegli saprast, kā tiem tikt klāt. Vai tie maz ir dīķi? Varbūt tās ir pārpurvojušās teritorijas, kurās ūdens vairs nemaz nav? Šajā un turpmākajos divos ierakstos būs par to, kā man gāja, dīķus apmeklējot un kā šīs teritorijas izskatās patlaban.

 

Mazās Vējzaķu salas dīķis ir palicis no laika, kad Mazo Vējzaķu salu ar Rīgas cietzemi saistīja tikai Kaķasēkļa dambis. Vēl 1936. gadā dīķis bijis savienots ar Daugavu.

Mazās Vējzaķu salas dīķis bija vienīgais no ieraksta sākuma kartē norādītajiem, kuru pats biju kādreiz apmeklējis. Pēdējā reize bija pagājušā gada pavasarī. Dīķim toreiz daudz uzmanības nepievērsu, pat nemēģināju nofotografēt, jo tas vairāk izskatījās pēc brikšņu ieskauta purva. Pieiet tam no citas puses vai apiet apkārt man neienāca prātā.

Dīķa austrumu puse ir ieaugusi brikšņos. Parasti cilvēki tādās teritorijās pastaigāties nemēdz. Toties putnu dažādība dīķa netālajā apkārtnē ir diezgan liela. Acīmredzot, viņiem patīk šis cilvēku reti traucētais biezoknis.

Mazās Vējzaķu salas dīķim tuvojos no ziemeļu puses, turklāt nevis pa taku, bet pa brikšņiem. Biju redzējis vistu vanagu un ieraudzījis ligzdu, kas iztālēm izskatījās pēc vistu vanaga cienīgas kaudzes. Gribēju to pārbaudīt un tikt tuvāk, kas nebija diez ko viegli. Galu galā atzinu to par vārnas ligzdu, turklāt dažus metrus no manis pa zemi no manis centās aizlavīties pieaugusi vārna. Jādomā, ka spārns bija samaitāts un, ja ļoti būtu gribējis, būtu putnu noķēris.

Bet ceļu uz dīķi sarežģīja ne tik daudz brikšņi, cik pavasarīgais ūdens līmenis. Zābaku man nebija un kājas mērcēt negribējās. Laipoju visvisādi līdz tomēr aizgāju līdz takai dīķa austrumu pusē.

Vēlreiz pārliecinājos, ka īsti nav pat ko fotografēt.

Tomēr nolēmu dīķim apiet apkārt. Drīz vien pamanīju snaudošu meža pīles tēviņu un paugurknābja gulbjus – vienu ligzdā, otru tuvojamies man.

Brīdi aplūkoju putnus un devos tālāk. Ieraugot rietumu krastu, nudien jutos pārsteigts.

Vai šī sakoptā atpūtas vieta ar nopļauto zālīti ir tas pats dīķis, uz ko skatījos pirms nieka 100 metriem?

Uz dīķa labiekārtoto rietumu pusi var nokļūt pa Kaķasēkļa dambi, ja tikai nogriežas īstajā taciņā.

Kā tur ar vietējo kontingentu, grūti pateikt. Redzēju pensionāru ar lielu suni, kurš man par godu tika pieturēts pie kaklasiksnas. Aiz žoga pie dīķa dzirdēju rosāmies kādu cilvēku. Industriālās darbības zonu ieskautā, grūti pieejamā teritorija tiešām ir ļoti specifiska, bet cilvēku pamesta tā nav.

Šo dīķi regulāri apmeklē dabas draugi. No dabasdati.lv novērojumiem var uzzināt, ka, piemēram, pagājušajā gadā tur ligzdojuši paugurknābja gulbji un, iespējams, arī ūdensvistiņa.

Dīķa teritorija pieder pašvaldībai un pie tās var tikt pa pašvaldībai piederošiem zemes gabaliem. Lai tiktu Kaķsēkļa dambī ar automobili, diezgan daudz jālīkumo, tāpēc diez vai teritorija tuvākajā laikā piedzīvos būtiskas izmaiņas. Attiecīgi dīķis visticamāk vēl labu laiku būs cilvēkiem pieejams.  

 

Vējzaķsalas dīķis veidojies no Daugavas ūdens, kas atšķīris Mazo Vējzaķu salu un Lakstīgalu salu. Lakstīgalu salu var aplūkot 1936. gada kartē ieraksta sākumā.

1926. gada kartē Lakstīgalu salas vēl nav.

1988. gada ļoti aptuvenajā kartē Lakstīgalu sala ir kļuvusi par pussalu.

 

Starp šo laiku un mūsdienām no vecās Daugavas tajā vietā, pēc kartes spriežot, palicis vien neliels dīķītis.

Vējzaķsalas dīķa teritorija šobrīd pieder juridiskai personai, attiecīgi dodoties uz to, nezināju, vai maz izdosies tam piekļūt. Varbūt tur uzsliets žogs un blakus tiek veikta saimnieciskā darbība? Toties pēc lieluma dīķis kartē šķita visai pieklājīgs, lielāks pat par Mazās Vējzaķsalas dīķi.

Dīķi sasniegt izvēlējos no tā ziemeļos esošās Uriekstes ielas. Tās galā ir muitas teritorija un uz ielas vai blakus stāvlaukumā allaž var redzēt daudz kravas automobiļu. Turpāt ir neiežogota plaša pļava, kas vietām sākusi aizaugt ar smiltsērkšķiem.

Tuvāk stāvlaukumam apmēram vietā, kur reiz tecējusi ūdens straume, sakuplojuši koki. Par mežu to droši vien sauktu vienīgi kokrūpnieki, manā uztverē tas ir briksnājs.

Lai nokļūtu pie dīķa, gāju pa kravas auto stāvlaukumu un tālāk gabaliņu bridu pa brikšņiem. Nezinu, vai šoferiem nav nodrošinātas miskastes, vai arī viņiem slinkums līdz tām doties, bet piemēslots ir pamatīgi.

Starp kravas auto stāvlaukumu un prāvo teritoriju ar dīķi tajā uzsliets drāšu žogs. Tomēr tā kā teritorijas austrumu pusē žoga nav, tad nebija nekādu šķēršļu ieiet teritorijā. Bija vienīgi klusas bažas, ka kāds no netālu esošajiem strādniekiem nāks ar mani skaidroties, bet tā nenotika. Tobrīd notika zemes līmeņa izlīdzināšanas darbi un pāļu dzīšana zemē.

Dīķi ieraudzīju ātri. Tieši pie tā malas bija piebraucis traktors un izbēra smiltis. Tiesa, man redzot, traktorists to vairs nedarīja. Līdz ar to man radās vieglas aizdomas, vai viņa darbība pirmīt tiešām bija pilnīgi likumīga.

Ūdenī peldēja divas meža pīles, tālāk ganījās vārna, bet citu putnu dīķī vai tieši blakus tam nebija.

Domāju, pīlēm tur arī nav ko darīt. Ar tik intensīvu traktoru darbību blakus un palielu iespēju atjēgties, ka ligzda jau ir zem smilšu kaudzes, ligzdošanai nebūtu labas sekmes.

Uz aci to precīzi novērtēt nav iespējams, bet pēc kartes šķita, ka dīķa teritorijai vajadzēja būt lielākai.

Nebrīnītos, ja dīķis drīzumā pilnībā pazustu. Iespējams, šīs ir pēdējās fotogrāfijas ar to.

Bet populārs tas tāpat nav bijis. Dabasdati.lv pie tā nav reģistrēts neviens novērojums kopš 2001. gada.

Nākošajos ierakstos būs par Vējzaķsalas grāvi (sauktu arī par līci) un Ūdru grāvi.