Zviedri attapušies, ka vietām īsti nevarot integrēt imigrantus sabiedrībā. Jo, padomā, viņiem ikdienā pietiekot ar savu dzimto valodu un zviedru valoda nebūt nav nepieciešama.
Such segregation is easy to see at Ronna School, where just two of its 750 pupils are classified as ethnic Swedish, meaning both parents are Swedish.
Ir vienkāršs risinājums, kas pie reizes palīdzētu tikt galā vēl ar lērumu tamlīdzīgu problēmu. Tas ir, valsts politikas līmenī jānosaka vēlamais valsts etniskais sastāvs. Teiksim, 80% zviedru, 20% pārējo. Tas pats reģionos, bet varbūt ar mazliet citādākām proporcijām. Var arī noteikt, ka no tiem 20% pārējo bēgļi drīkst būt maksimums 15%. Jānosaka stingrus kritērijus, kā nošķirt zviedrus no ne-zviedriem. Un kolīdz 20% pārējo sasniegti, viss – durvis ciet, bēgļus neuzņemam, naturalizācijas procesu apstādinām. Konkrētiem skaitļiem pamatojumu noteikti var atrast visādos pētījumos, ja tikai gribēs meklēt.
Latvijā to vajadzēja izdarīt pirmām kārtām un jau kopš neatkarības atjaunošanas. Jo mums šis jautājums ir vissāpīgākais visā Eiropā. Bet būtībā tas attiecas uz visām nacionālajām valstīm un to varētu virzīt arī ANO līmenī.
Protams, tam, kurš atklāti par to sāks runāt, oponenti nekavējoties piekārs nacista birku un izvērsīs negantu nomelnošanas kampaņu. Tam beidzot ir jābūt gataviem. Bet pavisam bez skaitļiem ir daudz grūtāk cīnīties ar oponentiem.
Eiropā jāatbrīvojas no Otrā pasaules kara mantojumā iegūtās atziņas, ka nacionālisms ir ļaunuma sakne. Mīlēt savu tautu, pie tam vairāk par citām tautām ir tikums, nevis grēks. Ja arī Eiropā to īsti negrib saprast, tad lai tās būtu viņu problēmas, bet mēs tik dumji nedrīkstam būt.
Piebilde.
Skaidrības labad ir stingri jānosaka viena sarkanā līnija. Tas ir, jau esošos iemigrējušos cilvēkus neaiztiekam un ļaujam viņiem dzīvot kā līdz šim.