Kā autors pats saka, viņa “Pieauguša puikas atmiņu klade” izrādījusies ļoti populāra grāmata un daudzi aicinājuši rakstīt arī par deviņdesmitajiem. Autors padomājis un ķēries pie darba, tomēr atšķirīgā formātā. Man grūti salīdzināt, jo atmiņu kladi lasījis neesmu, bet tas arī nav vajadzīgs.
Deviņdesmitajos autors daudz raksta par ceļojumiem, grūtībām uz robežām un saziņu ar ārzemniekiem. Nobeigumā īsi pastāstīts arī par video saloniem, mašīnām un datoriem.
Saku godīgi – gaidīju kaut ko mazliet citu. Mana personīgā pieredze ar deviņdesmitajiem nav ne tuvu tāda kā autoram. Protams, arī gadu starpības dēļ, bet nevar salīdzināt visai intensīva ceļotāja aprakstīto ar daudzbērnu ģimenes piedzīvoto, tās vienīgajam apgādniekam pakāpeniski, bet strauji zaudējot darba spējas un visbeidzot arī dzīvību.
Mazliet apbrīnoju autora atmiņu, dažādus sīkumus stāstot. Diez vai tie būs izfantazēti stāsta vajadzībām, bet, ja arī, tad ļoti ticami. Šis tas ir smieklīgi, bet daudz kas arī ne ļoti. Kukuļņemšana uz robežām – man tā ir pilnīgi sveša pasaule.
Deviņdesmitajos kaut kādā ziņā bija vairāk brīvības, tomēr es tos negribētu piedzīvot vēlreiz. Man personīgi neatbildēta mīkla ir – kur tā laika trakums pazuda? Kāpēc tas izbeidzās? Teiksim, man pretējā mājā tirgoja krutku. Tas visdrīzāk tika sākts jau pirms manas dzimšanas un tirgošana turpinājās, neskatoties ne uz kādiem policijas reidiem. Biju pārliecināts, ka točka pārdzīvos mani pašu. Bet tomēr tā nenotika. Man nemanot, divtūkstošajos tā pazuda līdz ar visiem tirgotājiem. Par pēdējiem gan teica, ka tie esot dabūjuši sociālos dzīvokļus no Rīgas domes.
Subjektīvais baudījums 7/10.