V. Lesausks, I. Mūrniece – Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās

Pamanīju šo grāmatu darba vietas nelielajā bibliotēkā. Kādā piektdienā paķēru to līdzi ar domu nedēļas nogalē atslodzei palasīt kaut ko ne pārāk sarežģītu.

Grāmata ir par jaunu meiteni vārdā Magdalēna, kura nolēmusi kļūt par pārdevēju. Viņa tiek pieņemta uzņēmumā, kurā intensīvi tiek tirgota programmatūra. Apmācību viņai būtībā nekādu nav. Re, kur tava darba vieta, tur telefons, tur lapa no telefonu grāmatas, tiec tagad pie tikšanās ar tajā minēto uzņēmumu vadītājiem. Pati Magdalēna palīdzību nelūdz, ar produktu iepazīstināta netiek un kuļas kā prot vai, pareizāk sakot, neprot. Tā viņa cīnās ar sevi, klientiem, sekretārēm, kolēģiem un priekšnieku, apgūstot dažas mācības. Piemēram, ka labs pārdevējs klausās savos klientos vai ka viņa nav komandas spēlētājs (tas ir slikti).

Grāmata, cik noprotams, balstīta uz reālu pieredzi. Viens no grāmatas autoriem Vigants Lesausks strādājis par pārdevēju. Grāmatas ievadā veltīta pateicība Scoro Latvijas pārdevēju komandai. Scoro ir biznesa vadības programmatūra.

Darbs mani neuzrunāja un sākotnēji tas mani pat tracināja. Atnāk meitene uz darbu un bez apmācībām tiek iemesta darbos. Man tas liekas nejēdzīgi. Ko vajag darba devējam? Rezultātu, veiktas pārdošanas. Vai mērķis netiktu ātrāk sasniegts, meitenei organizējot vismaz kaut kādas minimālas apmācības? Protams, tiktu. Bet tā vietā meitenei bezmaz iedzen riebumu pret darbu un pēc tam norāda, ka nav bijis pareizi tas, tas, tas un tas. Nu, varbūt gribētāju uz pārdevēja vietu ir tik daudz, ka var atļauties šādu attieksmi, bet man tas neliekas ne pareizi, ne efektīvi. Protams, meitene arī varēja uzdot vairāk jautājumu, bet jaunam darbiniekam tas ne vienmēr ir vienkārši. Turklāt prasīt “strādāt komandā”, kur komanda pati tevi necenšas nekur iesaistīt un brīžiem pret tevi izturas pat visai nedraudzīgi, ir diezgan dīvaini. Apmēram tādā garā arī viss turpinās, varētu sarakstīt kaudzīti ar lietām, kuras man šķita nepieņemamas vai dīvainas, bet negribas tam tērēt laiku. Iedomājos, ka, ja man kā vadītājam būtu nepieciešams atšūt nepatīkamu, jaunpieņemtu darbinieku, es rīkotos diezgan līdzīgi grāmatā aprakstītajam skarbajam scenārijam.

Vispār prasītie pārdošanas triecientempi atstāj iespaidu par pārdošanu kā nepatīkamu konveijera darbu. Iespējams, ka tieši tā arī ir, bet nešķiet, ka grāmatas pirmais autors ir tādās pašās domās un tad atkal grūti saprast, kāpēc šī grāmata ir tāda, kāda tā ir.

Es būtu daudz priecīgāks lasīt autora paša personīgos stāstus. Padomus, balstītus paša pieredzē. Pieņemu, ka tā nav un netiks darīts, jo Latvija ir visai maza, pieminētās personas būtu viegli atpazīstamas un tas varētu sarežģīt paša autora turpmāko karjeru. Droši vien bijusi cerība efektīvi izteikt domu ar daiļliteratūras palīdzību, tāpēc dokumentālais variants atmests. Ja grāmatā aprakstīto pieredzi koncentrētu īsos padomos, tie nebūtu slikti. Bet, pasniegti esošajā formātā, tie, manuprāt, nestrādā. Darbs it kā visvairāk atbilst daiļliteratūras žanram, bet pēc satura tā ir padomu došanas literatūra. Piedodiet, autori, bet, manuprāt, īsti nav sanācis ne viens, ne otrs.

Subjektīvais baudījums 5/10.

Ir ko piebilst?