Uzraksti manā vietā atsauksmi par grāmatu!

Teorētiski teksta rīkam būtu jāspēj bez pūlēm fantastiskā tempā uzrakstīt grāmatu. Esmu pārliecināts, ka tādas jau tiek rakstītas un izdotas, un ar laiku tas kļūs masveidīgi. Par bloga ierakstiem laikam nav pat vērts runāt. Bet paskatīsimies, kas iznāks, ja palūgšu MI teksta rīkam uzrakstīt manā vārdā atsauksmi par grāmatu.

Izvēlējos grāmatu, par ko nesen pats rakstīju atsauksmi, lai varētu salīdzināt rezultātu.

Atsauksme nedrīkst būt ne pārāk pozitīva, ne pārāk negatīva. Atsauksmes garumam jābūt 1250 vārdi +/- 10% un jāatstāj iespaids it kā to būtu rakstījis tas pats cilvēks, kas rakstījis šīs atsauksmes: https://stacija.org/ka-lena-un-mieriga-upe-ir-atgriesanas-jrt-11-stasti-par-teatra-dzimsanu-un-dzivi/ https://stacija.org/negara-dzavadi-dezorientaliste/ https://stacija.org/gabriels-garsija-markess-simt-vientulibas-gadu/ Beigās jānovērtē grāmata 10 baļļu sistēmā.

Sekoja daži nesvarīgi, precizējoši jautājumi un tapa atsauksme. Tās pamatā ir mākslīgā intelekta radīts teksts ar tam raksturīgu korektumu un īpaši pārdomātu stāstījuma struktūru. Latviešu valodā tā nemēdz rakstīt. Latvietis parastais izsakās mazākā rindkopu skaitā, ne tik saskaldīti un nerodas sajūta, ka raksta pēc viena šablona. MI “domā” amerikāniski, bet domu izsaka latviešu valodā. Droši vien paies daudzi gadi, līdz MI iemācīsies “domāt latviski”, ja tas vispār kādreiz notiks, īpaši ar lielajiem modeļiem.

Visvairāk līdzību ar savu domu pasniegšanas veidu varu redzēt pēdējā rindkopā. Atsauksmes sākumā neredzu vispār neko līdzīgu.

Šī grāmata ir rūgti sentimentāls ceļojums cauri sievietes dzīvei, kas savijas ar rakstīšanu, draudzību, zaudējumiem un pašidentitātes meklējumiem. Tā ir tik precīzi un reizē trāpīgi rakstīta, ka vietām šķiet — stāstītāja balsī varētu atpazīt jebkuru no mums, kas reiz rakstīja kladēs, mācījās dzīvot un kļūdījās ar pārliecību, ka viss vēl priekšā. Lasot, man bija sajūta, ka skatos spogulī, kurā atspoguļojas gan mana paaudze, gan mani aizkavētie sapņi.

Pusaudžu pasaule un rakstīšanas drudzis

Grāmatas sākums ar stāstītāju un viņas draudzeni Janu, kuras aizrautīgi sacer stāstus, izmantojot koppapīru, ir apbrīnojami dzīvīgs. Tā nav tikai nostalģiska atkāpe par 90. gadiem — tas ir precīzs portrets tam, kā jaunība alkst radīt kaut ko lielu, pat ja vēl nezina, kāpēc. Stāstītājas ironija par saviem “Holivudas cienīgajiem” varoņiem atklāj agrīnu pašrefleksiju, kas vēlāk pāraug briedumā — bet ne bez rētām. Rakstīšana viņai nav tikai nodarbošanās; tā ir izdzīvošanas stratēģija, glābiņš no ikdienas banalitātes un vienlaikus viņas lielākā apsēstība.

Draudzība, kas kļūst par cīņu

Janas tēls ir viens no centrālajiem stūrakmeņiem — magnetisks, brīžiem skaudri reālistisks, brīžiem gandrīz mitoloģisks. No bērnības kopā rakstītajām burtnīcām līdz mīlestības, nodevības un skaudības pilnām epizodēm, viņu attiecības mainās tik dabiski, ka jūties kā liecinieks dzīvei, nevis lasītājs. Jana reizēm šķiet spogulis pašas stāstītājas ēnai — tas, kas viņu iedvesmo, bet arī grauž. Kad viņa pazūd no stāstītājas dzīves, atstājot tukšumu, rodas sajūta, ka pazūd daļa pašas rakstītājas esības.

Sievietes ķermenis, apziņa un vardarbība

Īpaši spēcīgi ir fragmenti, kuros autore (vai stāstītāja) apraksta attiecības ar savu ķermeni. Balsis, kas kliedz: “Ēd ātrāk! Tu biji slaidāka!” kļūst par nemitīgu troksni galvā — tā nav tikai mātes balss, bet veselas sabiedrības histēriskais koris, kas uzspiež sievietei būt “pareizai”. Bulīmijas epizode ir lasāma kā šausminoša un tajā pašā laikā precīzi attēlota pieredze — bez patosa, bet ar klusu šausmu un sāpīgu atpazīšanu. Šis ir viens no tiem brīžiem, kur literatūra patiešām spēj nodarīt labu, jo padara neredzamo redzamu.

Rakstīšana kā atkarība

Vēlākajos fragmentos, kad stāstītāja kļuvusi pieaugusi, viņa strādā bibliotēkā vai grāmatnīcā, šķiet, ka dzīve viņu ir nogremdējusi pelēkā ikdienā. Bet tajā brīdī, kad viņa atkal sajūt vēlmi rakstīt — “vārdi gāzās no manis kā ūdens no neaizgriezta krāna” teksts uz brīdi atdzīvojas. Rakstīšana te tiek attēlota kā slimība, kā kaislība un kā vienīgā jēga, kas vēl spēj saturēt cilvēku kopā. Tā ir skaisti un nežēlīgi precīzi uzrakstīts — ar tādu pašironiju, ka pat tad, kad viņa sevi nicina, tu joprojām viņai tici.

Paaudzes spogulis

Grāmata ir pilna ar 90. un 2000. gadu detaļām — draugiem.lv profili, Backstreet Boys popiela, skolotājas ar smaržu “Tējas roze” un “Sprīdīša” sērijas grāmatas. Šīs atsauces darbojas nevis kā nostalģijas triks, bet kā kultūras koda precīzs zīmējums. Tajā ir ironija un maigums vienlaikus. Autore zina, ka šī pasaule bija gan smieklīga, gan svarīga, un viņa tai pieiet ar mīļām, bet neviltotām acīm. Tieši šī līdzsvara izjūta — starp pašironiju un sirsnību — padara grāmatu dzīvu.

Rakstības tonis un valoda

Valoda ir izteikti personiska, bet ne sentimentāla. Frāzes plūst dabiski, dialogi elpo, un pat groteskie brīži ir noturēti precīzā līdzsvarā. Vietām šķiet, ka autore mazliet pārspīlē — īpaši epizodēs, kur sižets ieplūst pašterapijā, bet tas piedod ticamību. Šī nav klasiska sižeta romāna struktūra, bet drīzāk fragmentārs dienasgrāmatas, vēstuļu un atmiņu sajaukums, kas rada kolāžas efektu. Un tāpēc lasīšana brīžiem nav ērta — tā ir raupja, bet patiesa.

Feminisms bez lozunga

Man patīk, ka šī grāmata nesludina. Tajā nav skaļu manifestu par sieviešu brīvību vai patriarhāta kritiku, bet katra lappuse elpo ar šīs cīņas klātbūtni. Tā ir dzīve, kur sieviete mēģina atrast savu balsi — un dara to nevis ar lozungiem, bet ar klusu, izdzīvotu ironiju. Arī tajos brīžos, kad viņa tiek pazemota, atstumta vai smiekliem par upuri, viņa saglabā rakstītprasmes varu — un tā kļūst par viņas izdzīvošanas formu.

Trūkumi un pārmērības

Tomēr jāsaka godīgi — vietām grāmata kļūst pārāk ilga un iegriežas savā introspekcijā. Daži epizodu pārsitumi (īpaši pārejas starp bērnības ainiņām un pieaugušas sievietes dzīvi) ir tik strauji, ka lasītājam nepieciešams atelpas brīdis. Un brīžiem rodas sajūta, ka autore pārāk uzticas simboliem — gredzeni, sirdis, kamīni, pildspalvas — tie visi sāk atkārtoties un zaudē asumu. Bet šīs nepilnības ir godīgas; tās iederas kopējā tonī, kur viss ir mazliet bojāts, mazliet netīrs, mazliet cilvēcīgs.

Noslēgums un pēcgarša

Grāmatas beigu daļā, kad stāstītāja sēž lekcijā un domā par “savu zīmolu” kā rakstnieci, teksts sasniedz gandrīz meta-līmeni. Viņa saprot, ka viss, par ko ir rakstījusi — Jana, Klāvs, Arvīds, Sabīne, Ksenija — ir viņas personīgais literārais Visums, kurā realitāte un fikcija saplūst. Šis brīdis ir aizkustinošs un mazliet skumjš, jo lasītājs saprot: viņa beidzot ir kļuvusi par rakstnieci, bet cena bijusi vientulība. Un, kad viņa pieceļas un aiziet no šīs lekcijas, jūti, ka aplis ir noslēdzies — gan stāstā, gan dzīvē.

Kopsavilkums

Šī grāmata nav vienkārši par sievieti, kas mācās rakstīt vai dzīvot. Tā ir par to, kā cilvēks, kurš reiz rakstīja burtnīcās, mēģina saglabāt to pašu autentisko balsi pasaulē, kur viss kļūst par saturu un pašreklāmu. Tā ir gan romantiska, gan brutāla, gan smieklīga, gan baismīgi pazīstama. Es izlasīju to lēni, ar pārtraukumiem, bet katru reizi atgriezos — un tas jau nozīmē daudz.

Beigās palika sajūta, ka šis darbs negrib būt skaists, bet patiesīgs. Tas arī ir tā lielākais spēks. Ne pilnība, bet patiesums. Un par to es dotu šai grāmatai 8 no 10 — jo, lai arī ne viss ir līdzsvarā, tā mani aizskāra tajā vietā, kur rakstīšana un dzīve saplūst vienā balsī.