Sarkandaugavā, Ganību dambī 40b vēl pavasarī atradās neliela koka ēka. Wikimapiā tā nosaukta par koka muižiņu klasicisma stilā. Skats uz ēku Google maps. Nu vairs no tās nekas nav palicis pāri, pat jaunie pakešu logi nē. Nesen norisinājusies publiskā apspriešana koksnes biomasas katlumājas būvniecībai šajā adresē. Ir viens visai nikns komentārs par to visu (iepriekšējāsRead More »Ganību dambis 40b
Rīgas centrālā dzelzceļa stacija man kopš bērnības šķitusi mazliet noslēpumaina, pievilcīga vieta. Man ir iespaids, ka stacija nav celta pēc “viengabalaina” plāna, bet gan ar katru pārbūvi piemērojoties esošajai situācijai. Tāpēc tur gan bija, gan joprojām ir manāms dīvains stilu sajaukums. Kopš stacija tika pārbūvēta par Origo, daļa šarma zuda. Bet dažas detaļas saglabājās, piemēram,Read More »60-o gadu paliekas Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā
Pāris reizes biju gājis gar sliedēm šajā vietā, kad žoga vēl nebija. Bija nepatīkami, jo aiz stūra nevarēja redzēt, vai netuvojas vilciens. Ja nāca, tad pēkšņi bija jāattopas spraugā, kur kādu metriņu uz vieniem sāniem – ēkas siena, tikpat uz otriem sāniem – braucošs vilciena sastāvs.
Daudzus gadus nebija nekādas vajadzības tur iet, bet, kad sanāca, žoga dēļ nebiju pārliecināts, vai maz kur tikšu. Ja nē, tad sanāktu ~650 metrīgs līkumiņš. Nolēmu riskēt.
Ir tur iespējams tikt cauri, pat īpaši neberzējoties gar sienu vai žogu. Uz sāniem gan jāpagriežas un resnākiem cilvēkiem arī tas var nelīdzēt.
Būtībā jau – kurš gan tur Žaņa Lipkes ielā vispār sper kāju, īpaši sliežu galā? Varbūt vienīgi tantēm, no Kalupes ielas uz Ivana kapiem ejot, sanāk mest līkumu. Jo Žaņa Lipkes ielā (jādomā, kādreizējā Ģertrūdes iela pirms sliežu izbūves) ir vien pāris privātmājas, pāris noliktavas un pilnīgs strupceļš. Google maps vēl spīd mīlīga saulīte un izskatās pat mazliet jauki, bet, satumst, tad neko romantiski tur vis nav.
Starp citu, blakus esošo ūdenstorni Jēkabpils ielā 35 “Latvijas Dzelzceļš” nesen esot mēģinājis pārdot.
Izsoles sākumcena bijusi nieka 2150 lati. Varbūt kāds to arī nopircis.
1937. gada Eiropas basketbola meistarsacīkstes (čempionāts) notika Rīgā. Arēnai, kurā tas noticis, droši vien vajadzētu būt ja ne slavenai, tad vispārzināmai. Tā tomēr nav.
J. Lejnieks grāmatā “Rīga, kuras nav”, raksta šādi:
Brasas apkārtnes prestižu vēlreiz uz brīdi pacēla 1938. gadā uzbūvētais sporta nams, kurā notika Eiropas basketbola meistarsacīkstes. Tiesa gan, tā arhitektoniskās kvalitātes nebija izcilas, jo projektēšana un celtniecība norisa lielā steigā. Otrā pasaules kara laikā vērmahts to pielāgoja savām vajadzībām, un pēckara gados ēku pilnībā pārņēma krievu okupācijas karaspēks. Mēģinājumi atgūt sporta celtni civilajām vajadzībām bija veltīgi. Bijušajā sporta namā iekārtoja rūpnīcu, to ietvēra citas rūpnieciskas celtnes, un kvartāls zaudēja savu publisko raksturu, kāds tam bija bijis pēdējos gados. Neveiksmīga bija pati vietas izvēle – samērā ievērojama sporta celtne atradās bīstami tuvu rūpniecības zonai. Šādā situācijā utilitāriem argumentiem bija viegli ņemt virsroku pār pilsētbūvniecības estētikas apsvērumiem. Ja basketbola halle atrastos pilsētas centrā, tā nevarētu kļūt par tanku remonta rūpnīcas sastāvdaļu.
No Lejnieka rakstītā gan izriet, ka 1938. gadā uzcēla ēku, kurā norisinājās 1937. gada sacīkstes. Jādomā, kļūdījies Lejnieks nevis FIBA. Bet vai jūs ziniet, kur Brasas apkārtnē atrodas sporta halle? Es nē. Žēl, ka grāmatas autors nav uzskatījis par lietderīgu norādīt precīzu ēkas atrašanās vietu.
Klijānu ielā atrodas netipiska noliktava. Pieļāvu domu, ka tā arī ir vecā basketbola halle, bet gribēju savu versiju pārbaudīt rūpīgāk.
…
Bildēts Āgenskalnā, Ernestīnes ielā.
Apmetums pietika tikai pusītei. Un tā jau ilgi, vismaz kopš 2011. gada.
Kādreiz tur bijusi arī aptieka.
Kultūra, sievasmāt, sākas no mazmājiņas!
Filmā “Limuzīns jāņu nakts krāsā” teica Viktors Mirtas tantei.
Zemitānu stacijas tualetei ir glīta ēciņa. Nezinu, ap kuru laiku tādas pārstāja celt, bet droši vien tie laiki ir prom uz neatgriešanos. Kas noticis ar mūsu kultūru?
Man gan nav īpaši pozitīvas nostaļģijas attiecībā uz Zemitānu stacijas tualeti, drīzāk pat pretēji. Ja man vajadzētu nosaukt pretīgāko vietu Rīgā, tad, pirmkārt, iedomātos par šīs tualetes iekšpusi.
Ej taisni uz priekšu garām stacijai, tālāk atradīsi pēc smakas.
Ieraksta autors pirms dažiem gadiem, atbildot uz jautājumu, kur Zemitānu stacijā ir tualete.
Šo ateju varēja pieņemt par sava veida smirdīguma etalonu. Teiksim, Rokforas sieram piemīt 0.05 Zemitānu Stacijas Tualetes Smirdspēki 10 grādos pēc Celsija (ZSTS), ķiplokam 0.03 ZSTS, pildītam pamperam – 0.2 ZSTS, vircas bedrei – 0.5 ZSTS, bet Getliņu izgāztuvei – veseli 10 Zemitānu Stacijas Tualetes Smirdspēki. Varētu pat izveidot līkni, ar kādiem koeficientiem jāreizina Zemitānu Stacijas Tualetes Smirdspēks, ja gaisa temperatūra mainās. Teiksim, +25 grādos ZSTS jāreizina ar 4 utt.
Nez kāda lielklizma tur gadījusies, bet decembrī varēja redzēt, ka Latvijas Dzelzceļš cīņā ar smirdspēkiem padevies. Durvis rūpīgi noslēgtas un ieviestas āra tualetes.
Baudiet ērtības biotualetēs![/caption]
Varbūt tas ir laikmetīgs modernisms? Tādā gadījumā ceru, ka pati Zemitānu stacija tik drīz netiks aizvietota ar metāla būdiņu līdzīgi kā Vaivaros.
Tas skaitoties progress? Skumji… (bet vismaz tualete būs) pic.twitter.com/pCAVhxcxpL
— Viesturs Krūmiņliepa (@briedisunrepshe) February 6, 2016
Aprīlī sanāca iet garām Zemitānu stacijai un ievēroju, ka tualetei apkārt uzcelts žogs. Droši vien, lai neviens nemēģinātu atvērt durvis un palaist iespundētos smirdspēkus kā džinu no pudeles. Atpakaļ jau vairs nedabūsi. Tā saucamās biotualetes tagad atrodas mazliet tuvāk stacijai. Siltākā laikā droši vien no tām vēdīs bioloģiski aromāti.
Ideālā variantā to būdiņu varētu izremontēt. Praktiski nez vai kāds gribēs to darīt, jo tad taču tur visu sapostīs bomži un huligāni. Ja nu vienīgi ateja turpmāk būs par maksu.
Opis iekāpj ielas malai paralēli noparkotā audi. Priekšā noparkots tautvāģis, aizmugurē bmw.
Opis dod atpakaļgaitā, stūre taisna (!). Audi nobrauc kādu metru un maigi ieliekas bmw aizmugurē. Lai arī bmw izkustas no vietas, tā signalizācija klusē.
Opis izkāpj no mašīnas, kārtīgi padomā. Aiziet prom, gaita viegli nestabila.
Pēc minūtēm piecām opis atgriežas. Padomā vēl dažas minūtes.
Izdomā, ka vajag pastumt audi no bmw nost. Mēģina, nesanāk. Krietna pauze pārdomām.
Beidzot opis izlemj saukt garāmgājējus palīgā. Paiet vēl kādas 10 minūtes, jo to nemaz nav tik daudz.
Atrastie puiši liekus jautājumus, kā izskatās, neuzdod, izdara lūgto un iet prom.
Nav pagājusi ne stunda kopš incidenta, kad audi no bmw tika nostumts nost.
Vakar turpat esot bijis līdzīgs incidents ar to pašu opi un audi, tikai bmw vietā folksvāgens. Esot beidzies ar policijas izsaukumu. Šoreiz opim paveicās.
Šo attēlu savulaik droši vien redzējuši visi, kas bijuši Rīgas dzelzceļa stacijas tuvumā.
Ar maršruta takometriem, kuru numuri bija no 1 līdz 12, esmu braucis labi ja pāris reižu mūžā. Vienīgais brauciens, kuru atceros, bija uz lidostu ap 1990. gadu ar septītā numura maršruta taksometru. Braucienus tolaik veica RAF Latvijas.
Neievēroju, kad tieši Latvijas ar kartē redzamajiem maršrutiem pazuda. Droši vien tas bija deviņdesmitajos gados. Bet shēma, lai arī padilusi, tomēr vēl apskatāma kā savdabīga vēstures relikvija.
Mazs atjautības uzdevums: kāpēc gan Rīgā, Zaķu ielā cilvēkiem savajadzējies uz trotuāra turēt akmeņus?