Ja es teātrī ierados 17:51, bet aizgāju no tā 23:40, ko es tajā darīju? Skatījos Vēstures izpētes komisiju Jaunajā Rīgas teātrī Miera ielā! Izrāde ir par čeku, čekas maisiem, izmeklēšanas komisiju, aģentiem, kuratoriem, tā laika sadzīvi un, galvenais, kā cilvēki ar to visu tika galā. Vai arī netika. Kā pats izrādes autors raksta: Šī izrādeRead More »Vēstures izpētes komisija JRT
Ja man būtu nepieciešamība izteikties tā, lai nevienu neaizvainotu, es droši vien teiktu, ka izrāde ir neparasti daudzslāņaina. Skatītājs tiek pārsteigts un provocēts, lai atstātu komforta zonu. Aktieru darbs, īpaši abu jaunāko ir īpaši atzīstams. Režisors drosmīgi atklāj savu personību no negatīvās puses. Askētisks interjers palīdz koncentrēt uzmanību uz aktieru darbībām. Inteliģents skatītājs noteikti pamanīsRead More »JRT – Cerību ezers aizsalis
Teātra izrāžu recenzijas parasti lasu pēc tam, kad attiecīgo izrādi esmu apmeklējis. Gluži vienkārši – tajās vērojama tendence izstāstīt visas interesantās lietas, laupot skatītājam pārsteiguma efektu. Šī iemesla dēļ arī manas atsauksmes par teātra izrādēm vai pat grāmatām parasti ir diezgan īsas un nereti maz izsakošas. Jūnijā biju aizgājis uz „Rīga. Urbānie mīti”. Pēc tamRead More »Recenzija par Marķīzi de Sadu
Izrādi “Pakļaušanās” rāda tikai no šīs sezonas un nemaz tik daudz izrāžu vēl nav bijis. Tāpēc biju diezgan pārsteigts, kad vienu pēc otras redzēju īsas atsauksmes no sev zināmiem cilvēkiem, kuri citkārt uz teātri nemaz tā neskrien un kuru politiskā pārliecība bija “Latvijai jāuzņem bēgļus”. Viņu atsauksmes bija sliktas. Izrāde esot bezgaumīga un garlaicīga. VienaRead More »JRT – Pakļaušanās
Kad uzzināju, ka iznākušas divas Alvja Hermaņa grāmatas, drīz vien ieplānoju grāmatnīcas apmeklējumu. Lielo bilžu grāmatu pašķirstīju grāmatnīcā. Skaista, bet ilgāk par dažām stundām ar to nebūtu ko iesākt. Tajā esošās Naumaņa recenzijas par sevi interesējošajām izrādēm esmu jau lasījis. Savukārt Hermaņa izrāžu raksturojumi ir tik īsi, ka tos var bez pūlēm izlasīt arī grāmatnīcā.Read More »Grāmata – Dienasgrāmata. Alvis Hermanis
Cerību ezers ir viena no sezonas dārgākajām izrādēm. Neskatoties uz to, biļetes tiek pirktas cītīgi. Ažiotāža sacelta liela, atsauksmes – no ļoti aizkustinoši līdz elpu aizgrābjoši. Turklāt tā ir saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde. Kā lai tādu neapmeklē?
Cerību ezera galvenās tēmas ir izrādes galvenā varoņa Vladislava attiecības ar māti Nadeždu, krievvalodīgie Latvijā un vientulība. Šad un tad izrādē ieskanas latviešu valoda. Krievu valoda tiek titrēta. Varu kļūdīties, bet man šķiet, ka no pirmo rindu vidus titrus salasīt būs ļoti grūti.
Visi izrādes tēli ir mazliet kariķēti, varbūt galvenā varoņa māte mazāk, bet viņas attēlojums ir visai nežēlīgs pats par sevi. Interesanti, ka Nadežda ir vienīgā no varoņiem, kas nevēršas pie skatītājiem tieši. Viņas tēls šķiet visrūpīgāk noslīpētais visā izrādē un Nadežda pat šķiet zināmā mērā simpātiska.
Kādas tad vispār var būt 37 gadus veca raksturā gana sarežģīta vīrieša attiecības ar māti, ar kuru joprojām tiek dzīvots kopā? Ne jau tās vienkāršākās.
Ir izrādes, par kurām uzrakstīt šķiet ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Pilna Māras istabiņa kā reiz tāda ir.
Izrāde stāsta, kas notiek, kad saņemts burvju galdauts, septiņjūdžu zābaki un cepure, kas dara neredzamu. Ja ir liela vēlme uzzināt saturu detalizētāk, var palasīt kādu no JRT lapā esošajām divām recenzijām, kurās ierasti izstāsta praktiski visu izrādi. Man personīgi gan pret Verhoustinskas, gan Tīšheizeres recenziju ir šis tas krietni iebilstams, bet, lai nemaitekļotu, tālāk neizvērsīšos.
Lugas valoda ir viegli dzejiska, bet uz skatuves notiekošais tomēr atstāj pavisam dabisku iespaidu. Lugas darbības laiks nav konkretizēts, bet tas ir laiks, kurā latviešu dievturība un tās rituāli ir dzīvi. Galvenie varoņi ir nevis pārspīlēti tipāži, bet reāli cilvēki. Viņi nešaubās par savu dievturību, viņi tajā dzīvo. Izrādē ir prasmīgi realizēta smalka robeža. Ja no skatuves rādīs dievturību kā pareizu latviešu reliģiju, liela daļa skatītāju “aizvērsies”. Tas nenotiek. Dievturība ir, bez tās luga nav iedomājama, bet tā netiek pasniegta formā “tā ir pareizi, tā jābūt”. Galvenie varoņi tai tic, bet skatītājam ir dota iespēja galvenos varoņus saprast, pašam paliekot malā. Cik nu tas vispār ir iespējams…
Grandfox uz Mielastu doties man neieteica. Es arī uzticējos viņas rekomendācijai. Bet tad pienāca lētā diena. Tās vakarā aiz ziņkāres palūkojos, cik tad cītīgi Mielasts izpirkts un pamanīju vienu vietiņu ceturtajā rindā. Šajā rindā ir visdārgākās biļetes un visā savā garajā JRT apmeklēšanas karjerā nekad tajā nebiju sēdējis. Nu, kā lai noturas pret tādu kārdinājumu? Turklāt pa laikam ir veselīgi redzēt arī kādu draņķīgu izrādi, lai var adekvātāk novērtēt pārējās.
Mielasts ir salīdzinoši jauna izrāde un biļetes uz to pērk to diezgan kūtri. Ne velti Mielstu iekļāva lētajā dienā.
Mielasta režisors ir Uldis Tīrons. Viņš strādā par Rīgas laika redaktoru, viņam ir neliela pieredze kinorežijā (divas filmas) un vēl Uldi mēdz dēvēt par filozofu. Uzgāju arī, ka viņam piemīt nopietnas problēmas izskaidrot savus uzskatus pat tik konkrētā jautājumā kā Satversmes preambula. Bet par izrādi pats Uldis Tīrons teicis šādi:
Man ir tik fantastiski aktieri, ka viņi visu izdarīs manā vietā, es būšu tikai filozofs.
Satura atstāsts ar maitekļiem.
Rudens sonātē pie ilgi nesatiktās meitas ar vīru ciemos atbrauc viņas māte – slavena pianiste, kurai allaž bijis pārāk maz laika savai ģimenei. Pamazām tiek uzplēstas dažādas pagātnes rētas un atklājas neglīti pagātnes notikumi. Izvirzītos jautājumus var interpretēt gan kā konfliktu starp māti un meitu, gan radošu personību un tās grūtībām īstenot sekmīgu ģimenes dzīvi,Read More »Rudens sonāte JRT
Šķiet, ka manī ir pamodies Ziedonis, kuru jutīšu vēl diezgan ilgi. Pagājušajā sezonā JRT viena pēc otras parādījās vairākas jaunas izrādes. Protams, biļetes uz visām sākotnēji pazuda vēja ātrumā. Pēc pāris mēnešiem ievēroju, ka tikai viena no jaunajām izrādēm tiek pirkta tādā pašā zibenīgā tempā kā Klusuma skaņas un Garā dzīve. Man par pārsteigumu, tasRead More »Par Ziedoni. Un Visumu