JRT – Cerību ezers aizsalis

Ja man būtu nepieciešamība izteikties tā, lai nevienu neaizvainotu, es droši vien teiktu, ka izrāde ir neparasti daudzslāņaina. Skatītājs tiek pārsteigts un provocēts, lai atstātu komforta zonu. Aktieru darbs, īpaši abu jaunāko ir īpaši atzīstams. Režisors drosmīgi atklāj savu personību no negatīvās puses. Askētisks interjers palīdz koncentrēt uzmanību uz aktieru darbībām. Inteliģents skatītājs noteikti pamanīs daudzus zemtekstus. Un tā tālāk.

Bet man tādas nepieciešamības nav.

No izrādes “Cerību ezers” ir palikusi daļa nosaukuma un tās centrālais tēls – režisors Vlads. Nu, vēl arī krievu valoda un uz skatuves attēlotā izrādes tapšana. Pārējais…

Izrāde ir neticami saraustīta. Te Valds apspēlē savas atmiņas, te viņš taisa izrādi, te runā ar aktieriem, te atgriežas atmiņās, te spēlē izrādi vai veic mēģinājumu un tā visu laiku. Īsteni pieslēgties kādai no ainām ir diezgan grūti, jo tās bieži vien ir ļoti īsas, pārejas starp tām biežas, Vlads uz skatuves it kā veido izrādi, kura nesanāk. Reāli viņš nezina, par ko veido izrādi. Vlads uz skatuves cieš radošas mokas un rezultāts ir visai briesmīgs. Varētu it kā Vladam just līdzi, bet to darīt nav iemesla. Vlads parāda savu negatīvo pusi, bet ne pozitīvo, kas liktu just līdzi.

Līdzīgi ir ar Vlada vecmāmiņu. Arī viņa tiek attēlota visai vienpusēji un neraisa līdzjūtību. Šajā ziņā vairāk izdevušies ir suņa un Harija tēli. Manuprāt, tie glābj izrādi.

Bija epizode, kurā es apsvēru domu piecelties kājās un pamest zāli. Principa pēc. Man nešķiet, ka valsts himnas atskaņojums būtu īpaši reglamentējams normatīvajos aktos, bet klausīties tās parodijā turklāt bez īpaša konteksta es negribu.

Bija arī interesantas un aizkustinošas ainas. Pamaz, bet tomēr. Ja vajadzētu izrādi raksturot iespējami īsi, es teiktu – režisora radošo moku negāciju izvirdums.

Vladislavs Nastavševs var daudz labāk. Šī nav tā reize.

2 thoughts on “JRT – Cerību ezers aizsalis

  1. Man gāja līdzīgi, nosēdēju gan līdz galam, bet ar mokām. Bija neērti līdznācēja priekšā, jo tā bija mana ideja. Labi, ka tas bija sens un saprotošs draugs. Žēl gan, es arī domāju, ka Nastavševs var labāk. Ne viss iznāk arī izciliem māksliniekiem. Arī viņa mēģinājums Operteātrī bija neveiksmīgs, toties “Asins kāzas” Nacionālajā teātrī – fantastiski labas.

Ir ko piebilst?