Papīra cena

Kārtojot vecus papīrus, uzgāju kaudzi ar veciem špikeriem no Ventspils augstkolas laikiem. Palasīju vienu, neko neatcerējos. Otru – tāpat. Trešo – kaut ko mazliet, bet skaidrs, ka dzīvē man tas nav bijis vajadzīgs. Un tā tālāk. Vietām pat priekšmets tikai aptuveni nojaušams.

Špikeri

To špikeru ir pārāk daudz, lai es tos gribētu saskaitīt, minimums trīs simti un tie noteikti nav visi tolaik rakstītie un izmantotie. Savulaik nemetu laukā špikerus līdz nebija zināma eksāmena atzīme un tā arī daļa saglabājās līdz šodienai.

Špikeri

Mani pārņēma visai jocīgas sajūtas. Tur ir tik fantastiski daudz izniekota laika! Ar savu tagadējo dzīves pieredzi es neesmu pārliecināts, vai neatmestu ar roku studijām, kurās acīmredzami tiek pasniegtas lietas, kuras man nekad profesionāli nebūs vajadzīgas. Turklāt tās ir tādas zināšanas, kuras pat iezubrītas tiktu aizmirstas fantastiskā ātrumā. Jo IT speciālistam tām nav reāla pielietojuma, varbūt atskaitot ļoti šauras nozares speciālistus.

Ķīmija IT studentiem?

Tajā pašā laikā, jaunieši, kas aiziet studēt Informācijas tehnoloģijas, liela daļa no viņiem, 30 – 35%, šīs studijas pamet jau pirmajā gadā. Un nereti iemesls ir tas, ka tas, kas ir gaidīts, ko es mācīšos, tas nav tas. Un varbūt arī šis zināšanu līmenis citās arī eksaktajās zinātnēs, tajā pašā matemātikā, fizikā, ķīmijā, šīs zināšanas nav pietiekamas. Un tāpēc mēs sapratām, ka kaut kas ir jāmaina,” skaidro Bāliņa.

Kā to mainīs? Protams, ka ne jau ķīmiju IT studentiem atcels (man tā nebija, RTU varbūt?). Dzīs datorzinātnes galvā aizvien mazākiem bērniem.

http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/nakamaja-maciibu-gada-skolas-eksperimentali-bus-jauns-maciibu-pr.a112523/

Par mācīšanos

Kādreiz sesenos laikos, kad vēl biju jauns un zinātkārs, domāju, ka skolā būs baigi interesanti fiziku mācīties. Praktiski garlaicīgāku priekšmetu vajadzēja pameklēt. Līdzīgi iznāca arī ar ķīmiju, tikai tur vēl piedevām nopietni draudēja nesekmība. Tad nāca vidusskolas gadi un informātika. Mums tika ierādīti programmēšanas pamati un nežēlīgi aizrāvos, cik nu tas bija iespējams, jo mājās man datora nemaz nebija. Vienalga, ņēmos, centos darīt visādas muļķības, eksperimentēju, meklēju savus risinājumus un bija baigi interesanti.

Kādu laiku vēlāk iestājos IT bakalauros. Garlaicīgāku priekšmetu par programmēšanu vajadzēja pameklēt. Tā bija pirmā lekcija manā mūžā, kurā es aizmigu, vēlāk lekcijās gulēju regulāri. Neapskaudu kursa biedrus, kuri nekad nebija programmējuši, jo viņiem vēlāk bija nopietnas grūtības nokārtot ieskaites un eksāmenus, kā arī daļai droši vien izveidojās riebums pret programmēšanu kā tādu. Ar nepacietību bakalauros vispār gaidīju dažādus priekšmetus – tīkla operētājsistēmas, operētājsistēmas, datu bāzu projektēšanas tehnoloģijas, web lapu veidošanu utt. Un aplauzos praktiski visos gadījumos. Nezinu, vai pie vainas tas, ka šīs lietas vajadzēja apgūt obligātā kārtā, vai arī mana sākotnējā interese bija pārāk virspusēja, vai arī nevēlējos pakļauties nekādiem rāmjiem, kurus uzlika pasniedzēji, vai pašu pasniedzēju talanti, bet tā nu tas notika. No bakalauriem vienu laiku gribējās vispār iet prom un par IT sfēru interesi zaudēju diezgan lielā mērā.

Maģistros studējot, drusku to interesi atguvu. Un sapratu, ka, lai apgūtu kaut ko sevi interesējošu dziļā līmenī, nebūt nav nepieciešams doties augstskolā vai universitātē. Zinu vairākus cilvēkus, kuri varbūt mazliet nožēlo, ka savā laikā nav tikuši pie akadēmiskās IT izglītības, bet savā jomā tomēr ir lieliski speciālisti. Nebūt ne sliktāki par izglītotajiem. Tagad arī es mēģinu iet savu individuālo izglītošanās ceļu. Varbūt nav pārāk viegli un dažbrīd arī efektīvi, bet toties ir interesanti. Tas arī man pagaidām liekas galvenais.