Pirms diviem gadiem pirmoreiz piedzīvoju kolektīva vīriešu sveikšanu tā saucamajā vīriešu dienā. Biju drusku uzvilcies un morāli gatavs aizstāvēt savu nacionālo pozīciju. Bet mani saigaidīja smaidīgas kolektīva meitenes un uzklāts galds. Viena no meitenēm teica īsu apsveikumu un tajā bija teikts, ka šim brīdim nav nekāda sakara ar armiju, meitenes vienkārši grib apsveikt mūsu kolektīva vīriešus. Es nezinu, cik lielam īgņam jābūt, lai tādā brīdī sāktu runāt par politiku un pasūtītu meitenes dillēs.
Šī tradīcija ir ikgadēja. Nekad tur nav bijis nekāda sakara ar armiju. Meitenēm sagādā prieku sveikt puišus un man tīri cilvēcīgi negribas viņas apbēdināt ar piemeklētu principiālu nostāju. Turklāt šie svētki mūsu kolektīvā reāli ir meitenēm, jo tieši viņas šajā dienā ir vispriecīgākās.
Jā, ja ļoti grib, tad principā vīriešu dienu var svinēt citā datumā. Uz to pat aicina. Brīnumjauki, es tikai gribētu redzēt tādus aicinātājus reāli svinam vīriešu dienu sevis piemeklētajā datumā. Es varētu arī teikt, ka gribētu redzēt šos “varoņus” pasūtām tālāk smaidīgas meitenes, bet tad es melotu. Meitenes tādu attieksmi nav pelnījušas.
mēs vienkārši sveicam jūs 25. martā, tā vienkārši