Šogad lasītais

Intereses pēc mēģināju saskaitīt, cik un kādas grāmatas esmu (iz-)lasījis šogad. Aritmētiku apgrūtina tas, ka man nav pārāk viegli viennozīmīgi definēt, kas ir grāmata, kā arī lasītā īpašas uzskaites neveikšana. Bet pēc saraksta sastādīšanas biju pārsteigts, ka sanācis tik daudz. Man likās, ka būs mazāk, jo pēdējos gados lasu, manuprāt, diezgan reti. Turklāt visai iespējams, ka kaut ko te esmu aizmirsis pierakstīt.

Hermanis Hese – Autobiographical Writings
Lai arī man ar angļu valodu nav tik tuvas attiecības, kā pašam gribētos, cieņa pret autora darbiem man deva drosmi. Nemaz nenožēloju, ka ķēros klāt. Apraksts par ārstēšanos Bādenē (Notes on a Cure in Baden) pārsteidzoši detalizēti un pārliecinoši atklāj garastāvokļa un uzskatu maiņas dažādās visai ikdienišķās situācijās. Vēlāk lasīju, ka šis darbs Hesem pašam ir paticis pat pēc daudziem gadiem un vienīgi neskaitāmie lasītāji ar jautājumiem / iebildumiem un komentāriem šī darba sakarā viņu vēlāk krietni apgrūtinājuši.
Hermanis Hese – Gertrude
Patlaban lasu.
Hermanis Hese – Pasakas
Izrādās, ka Stikla pērlīšu spēles autors spējis uzrakstīt arī viegli lasāmas un interesantas pasakas. Bērni gan šajā gadījumā laikam nav gluži Heses mērķauditorija.
Daniels Goulmens – Destruktīvās emocijas
Gudra grāmata, daudz visādu interesantu lietu, bet pasarežģīta, brīžiem drusku miegaina un piebeigt tā arī līdz šim neesmu spējis. Tas gan vairāk manis paša slinkuma dēļ.
Aleksandrs Puškins – Oņegins
Nav biežas tās reizes, kad grāmatu pametu pusceļā. Ar Oņeginu gan es netiku pat līdz pusei. Atvainojos par atklātību, bet nodomāju, ka tas ir drausmīgs draņķis. Pieļauju gan, ka krieviski Oņegins ir drusku baudāmāks, bet neesmu pārliecināts par to. Krita uz nerviem iedomīgais, pašpārliecinātais un narcistiskais autora stils.
Viesturs Klimpiņš – Putnu fotogrāfa piezīmes
No pieredzes labi zinu, ka putnus un dzīvniekus bildēt nav diez cik viegli. Autors vēl to visu ir smuki mācējis aprakstīt un vietām bija ļoti interesanti lasīt. Kaut gan lai grāmatu baudītu, diez vai pašam obligāti labi jāpazīst putni un būtu bijis jāmēģina tos bildēt.
Fjodors Dostojevskis – Romāns 9 vēstulēs
Šo nelielo romānu ātri vien izlasīju, bet tā īsti nesapratu.
Fjodors Dostojevskis – Piezīmes no pagrīdes u.c. nelieli darbi
Slikti jau nebija, šis tas arī prātā vēl palicis, bet briesmīgā sajūsmā nebiju.
Fjodors Dostojevskis – Noziegums un sods
Šo grāmatu man bija pagrūti lasīt, jo pats pēc rakstura un domāšanas esmu visai atšķirīgs no galvenā varoņa. Ne pārāk labi viņu izjutu un sapratu. Bet tādēļ jau grāmata nav slikta.
Lato Lapsa – Brīvības grāmata
Par Turkmēniju un Ziemeļkoreju. Bija visai interesanti palasīt, kaut gan gaidīju drusku vairāk. Bet, kas attiecas vismaz uz Ziemeļkoreju, tad tur tādam tūristam ir praktiski neiespējami tikt brīvsolī un apskatīties kaut ko ārpus cenzūras.
Lato Lapsa – Zelta zeme bez ziemeļblāzmas
Par Krieviju, tajā sastaptajiem cilvēkiem. Patika, interesanti. Vietām gan autora pievēršanās dažādām detaļām šķita ne īpaši aizraujoša, bet to var pārdzīvot.
Fjodors Dostojevskis – Velni
No lielajiem Dostojevska darbiem Velni man patīk vismazāk. Tajā ir pilns ar nejaukiem cilvēkiem, ap kuriem notikumi griežas. Saprotu, ka autors gribējis par to savulaik tā kārtīgi rakstīt, bet pati tēma mani diez ko neuzrunā.
Fjodors Dostojevskis – Spēlmanis
Interesanti, patika, kaut gan azartspēles nav gluži man aktuāla problēma vai aizraušanās – kā uz to skatās. Turklāt grāmatas centrā esam man šķita nevis spēle, bet kaislība uz sievieti.
Astrīda Lindgrēne – Karlsons
Ne jau vienmēr pēc nogurdinošas darba dienas gribas ķerties pie Dostojevska. Kādreiz der palasīt arī ko vieglāku.
Ivans Gončarovs – Oblomovs
Lieliska grāmata, ilgi gan medīju pa bibliotēkām.
Andrejs Upīts – Sūnu ciema zēni
Vēl viena šī gada nepabeigtā grāmata. Ik pēc pāris lappusēm iesnaudos līdz izlēmu vairs nemocīt sevi. Nezinu kā un kādēļ šis sacerējums latviešu literatūrā ir salīdzinoši populārs. Manuprāt, tas nav to pelnījis.
Imants Ziedonis – Epifānijas
Pirmā Epifāniju grāmata, manuprāt, norauj jumtu. Otrā gluži nē. Varbūt tādēļ arī tās ir tikai divas.
Andris Grūtups – Ešafots
Par pēckara paraugprāvu. Lielus pārsteigumus grāmata man nesagādāja. Bet ja kādam piepeši sāk likties, ka Padomju laiki jau nemaz tik briesmīgi nav bijuši, iesaku palasīt.
Kārlis Skalbe – Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties
Pamatskolā es Skalbi nemīlēju, jo viņš bija obligātās literatūras sastāvdaļa un, pasarg dies, ja učenei būtu atzinis, ka gluži pie sirds viņš man nav pielipis. Bet šodien man šķiet, ka puisis ar šo darbu ir uzrakstījis kaut ko kolosālu. Lūk, tā vajag pārvaldīt latviešu valodu!
Oskars Perro – Karavīksnas lokā
Piezīmes par kara laikiem. Subjektīvas. Un visai interesantas.
Rejs Bredberijs – 451 grāds pēc Fārenheita
Reja daiļrade mani nekad nav īsti uzrunājusi un arī šī reize nebija izņēmums. Nē, nu, lasīt jau var.
Bobby Henderson – The Gospel of the Flying Spaghetti Monster
Šis apcerējums angļu valodā uz beigu pusi kļuva maķenīt par garlaicīgu, bet dažviet bija tīri aizraujoši. Ja reiz visas reliģijas ir līdztiesīgas, tad kādēļ skolās nemāca arī par lidojošo spageti monstru, jo viņa eksistencei ir pat lielāks zinātniskais pamatojums nekā kristietībai, islamam u.c.

Baigi gari sanāca. Tādēļ arī es tik reti mēdzu rakstīt par izlasītajām grāmatām.

1 thought on “Šogad lasītais

  1. Tie Djavoli, man šķiet, ne tik daudz par nejaukajiem cilvēkiem, bet gan par nejaukajām (Dostojevskaprāt) idejām, ko tie caur sevi postulē. Pats autors pauž ticību pareizticīgo baznīcai, bet cīņu pēc varas kā arī visādas “kreisās idejas” – materiālismu, sociālismu, nihilismu etc. parāda kā ļaunumu, proti, kā velnus.

    Visādi citādi – lielisks saraksts, tā tik turpināt 🙂

Ir ko piebilst?