Skip to content

Slimošana ar koronavīrusu

Ēšana uz dažām dienām kļuva par neparastu piedzīvojumu.

  • Nevarēju atšķirt, vai dzeru tēju, vai karstu ūdeni. Limonādi no ūdens varēju atšķirt, jo tā ir lipīgāka.
  • Marinēts gurķis lika mutei mazliet sarauties tik un tā, lai arī garšu īpaši nejutu.
  • Sapratu, ka var ekonomēt uz sāli, cukuru un garšvielām.
  • Iedomājos, ka, ja kādam negaršo veselīgi ēdieni, kovids varbūt būtu īstā reize sākt tiem pievērsties, jo tie tāpat negaršos sliktāk par gardākām lietām.
  • Grūti ir uztaisīt ēst citiem, jo nevar pagaršot, kas sanācis, vai sāls nav par daudz utml.
  • Visbeidzot izmēģināju apēst ķiploka daiviņu. Te koronavīruss zaudēja vienos vārtos. Ķiploka specifiskais asumiņš bija jūtams tik un tā, pat asaras saskrēja acīs. Pēcgarša arī bija labi jūtama.

Garša un oža sākotnēji atjaunojās ļoti pakāpeniski, bet pēc kādām četrām dienām jau viss bija pārgājis. Klepus bija, bet ne ļoti traucējošs. Vēl tagad neesmu no tā pilnībā atbrīvojies. Muskuļu sāpes ilga 4-5 dienas.

Slimošanas 12. dienā devos pie ģimenes ārsta. Teicu, ka jūtos labi, tikai spēka nav tik daudz kā parasti. Norīkoja veikt plaušu rentgenu un asins analīzes, bet, kā ārste teica, viņas pacientiem, kas ir vakcinējušies, vēl nevienam neesot bijuši plaušu bojājumi. Nevakcinētajiem gan un ļoti nopietni.

No SPKC zvanu saņēmu dienā, kad ģimenes ārsts jau bija slēdzis slimības lapu. Vēlējās aprunāties par kontaktpersonām un kur esmu saslimis. Tajā brīdī kopš manas pēdējās kontaktēšanās reizes ar cilvēku ārpus mājsaimniecības loka, kuru būtu varējis aplipināt, bija pagājušas jau 13 dienas. Vajadzēja nosaukt viņas personas datus un telefonu numuru. Mammai esot tajā pašā dienā piezvanīts un paziņots, ka viņa esot kontaktpersona un ka ārā iet nedrīkstot. Cik tas tā ilgi, neesot pateikts, kaut arī mamma to īpaši jautājusi. Esot noteikti nepieciešams kontaktēties ar ārstu. Mamma, protams, satraukusies un uz manis teikto, ka viņai tas viss ir aktuāli vairs tikai vienu dienu, jo noteiktās 14 dienas būs jau pagājušas, šķiet, nepaļāvās. Sirdsmiers iestājās tikai nākošajā dienā pēc daktera sazvanīšanas, kurš atļāvis atgriezties ikdienas gaitās. Lai vai kā, pats galvenais, ka viņa nesaslima.

Atgriezos darba ierindā, strādājot no mājām. Nezinu, vai kovida dēļ, bet darbs nogurdināja daudz vairāk nekā parasti. Turklāt strādājot šķita, ka no mazākā nieka sāksies migrēnas lēkme. Tā arī bija, pietika ar ieiešanu no gaišas istabas tumšā, lai tā sāktos, pie tam divas reizes pēc kārtas. Dienā, kurā ir migrēnas lēkme, pilnvērtīgi strādāt nav iespējams. Satraucos, ka tā varētu būt regulāri, bet, par laimi, nākošajā darba nedēļā tādu problēmu vairs nebija.

Nedēļu pēc manis vājums parādījās arī dzīvesbiedrenei. Tas bija arī gaidāms, jo man nebija iespējams izolēties no pārējiem ģimenes locekļiem, turklāt savu pozitīvo testa rezultātu un viennozīmīgu apliecinājumu par izolēšanās nepieciešamību saņēmu vien sestajā slimošanas dienā. Sajūtas un simptomi viņai bija stipri līdzīgi, tikai bez temperatūras. Tomēr oža un garša atgriezās daudz lēnāk, šo spēju trūka vismaz nedēļu. Subjektīvi ir grūti novērtēt, par cik procentiem ošanas un garšošanas spējas atgriezušās un varbūt vēl ir gaidāmi uzlabojumi. Starp citu, vakcinēti mēs bijām vienā un tajā pašā dienā. Pēc slimošanas arī viņa diez ko ņipra nejūtas.

Nepārsteidzošā kārtā arī dzīvesbiedrenes kovidtests bija pozitīvs. Tomēr atšķirībā no manis SPKC zvanu viņa sagaidīja nākošās dienas vakarā. No tās sarunas bija vairāk jēgas nekā man, jo SPKC darbiniece pastāstīja arī, ka praktisku iemeslu dēļ ir nozīme testēt arī bērnus. Tāpēc, ka viņi, visticamāk, būs pozitīvi un tādā gadījumā varēs atgriezties skolā / bērnudārzā jau pēc 10 dienām. Ja viņi būtu negatīvi, tad būtu jāsagaida, kad visi mājinieki tiek atzīti par veseliem un no tā brīža jāgaida vēl 14 dienas.

Kā mums ar to sanāca praksē?

Bērnus uz kovidtestu varēju pierakstīt un aizvest jau nākošajā dienā. Procedūra viņus nebiedēja, biju izstāstījis, ka būs līdzīgi zobu higiēnistam. Par rezultātiem neinformēja ne e-pastā, ne telefoniski, tāpēc tos piefiksēju tikai nākošajā dienā, kas gan neko nemainīja.

Rezultāti mūs pārsteidza. Vecākais bērns bija pozitīvs, jaunākais negatīvs. Ja mums būtu jāmin rezultāti, tādu varbūtību no četriem iespējamajiem variantiem pieļautu kā pēdējo. Jo skolēns mums bija pilnīgi bez simptomiem, kamēr jaunākais vēl nesen nespēja rimties klepot.

No praktiskās puses tas nozīmēja, ka jaunākais bērnudārzā atgriezīsies, izlaidis apmēram mēnesi. Pa to laiku kāds no mums nevis strādās, bet pieskatīs mājās bērniņu. Savienot darbu mājās ar jaunākā bērna pieskatīšanu nav iespējams.

Sāku apcerēt, vai tikai jaunākais mums nebūs bijis pirmais saslimušais un jau paspējis no baciļa atbrīvoties, bet to mēs nevaram noskaidrot. Pie tam tādai teorijai par sliktu runā fakts, ka ar dzīvesbiedreni saslimām nevis vienlaicīgi, bet ar nedēļas starpību.

Vispār mūsu gadījumā bērnudārznieka ilgstošā izolēšana šķiet pārspīlēta. Ja pieņem, ka bacili atnesu es un ka esmu izplatījis vīrusu tikai no dienas, kad sākās temperatūra, tad viņš tā iedarbībai bijis ļoti tieši pakļauts jau 26 dienas. Pēc tam tik un tā esot jāatsēž pēc SPKC teiktā vēl 14 dienas, pēc ģimenes ārsta sākotnēji teiktā – vēl 10, pēc ģimenes ārsta pēdējās versijas – vēl 7 dienas. Nedomāju, ka šajā gadījumā atsēdēšanai ir praktiska jēga.

Vecāko bērnu, kam simptomu nebija, atzina par veselu pēc 10 dienu kvernēšanas mājās kopš pozitīva testa rezultāta. Arī šajā gadījumā obligātas asins analīzes un plaušu rentgens. Jaunākais kā kontaktpersona varēs iztikt bez šīm izpriecām. Viņa atsēdēšanas termiņš beigsies tikai pēc svētkiem.

Labā ziņa mūsu gadījumā ir, ka tuvākos mēnešus no kovida varēsim nebaidīties. Vēl labāka ziņa ir, ka ilgtermiņa sekas, šķiet, nebūsim iemantojuši. Lai arī mani pēdējā laikā ērcina neiecietība, ar kādu cilvēkus spiež vakcinēties, jāatzīst, ka cita sajūta būtu bijusi slimot ar kovidu, ja nebūtu vakcinējies. Ar kādām sekām tas būtu beidzies, protams, nekad neuzzināšu.

Tags:

3 thoughts on “Slimošana ar koronavīrusu”

  1. viesturskurmis

    Jaunākajam antivielu testu uztaisīt negribi? Būs skaidrāks skats uz procesu.

    1. viesturskurmis

      Domāju reizē ar kādām citām asinsanalīzēm, ja būtu tuvākajā laikā nepieciešams. Speciāli jau bērnu nedurstīs.

    2. Es to nedarīšu. Reiz runāju par šo ar ļoti kompetentu speciālistu un man nav nekāda iemesla apšaubīt viņa viedokli, ka antivielu testu rezultātus korekti interpretēt nav iespējams. Ja kkad tiksimies vai sazvanīsimies, pastāstīšu.

Leave a Reply to viesturskurmis Cancel reply

%d bloggers like this: