Šķiršanās no grāmatām

Mammai pārceļoties uz mazāku dzīvokli, piespiedu kārtā nākas pārcilāt gadu desmitos savāktās lietas. Starp tām ir arī ļoti daudz grāmatu. Pavisam nedaudzas no tām tiks ņemtas līdzi. Pārējām būtībā ir nolemta miskaste, bet lielākā daļa no tām iziet cauri manam roku un acu filtram. Apmēram katru otro grāmatu atlieku maliņā ņemšanai pie sevis. Uz aci liekas, ka beigās kopā sanāks apmēram pusotrs kubikmetrs. Es šobrīd nezinu, kur tās visas likšu, jo mājoklī jau tāpat trūkst vietas, bet kaut ko nāksies izdomāt. Uz grāmatu veikaliem un bibliotēku tuvākos pāris gadus varēšu neiet.

Bez īpašas žēlastības nolemju miskastei dārzniecības, padomju laika medicīnas grāmatas, kā arī krievu vai citās valodās sarakstīto. Teorētiski varētu kaut ko par simboliskām naudiņām pārdot vai varbūt atdot, bet tas prasa diezgan daudz laika. Es reiz izmēģinājuma kārtā pārdevu Nīčes Zaratustru. Lai dabūtu divus eiro, nācās grāmatu fočēt, likt bildes un aprakstu internetā, vest saraksti, meklēt iesaiņojumu, izbrīvēt laiku pastam un stāvēt pagarā rindā. Nav to vērts, manuprāt. Ja kāds no šo rindu lasītājiem domā citādāk, lai dod ziņu. Pagaidām vēl varu krietnu kaudzi ar grāmatām, tiesa, bieži vien viegli draņķīgā stāvoklī atdot par brīvu vai simbolisku samaksu realizācijai.

Nesen mēģināju atdot tāpat par brīvu vairākas mēbeles un kaudzīti ar traukiem, vāzītēm utml. Interesentu bija daudz un mēbeles izķēra diezgan ātri. Lūk, ar traukiem gan bija problēmas. Gribētājas bija kādas četras. Viena pārstāja atbildēt uz saraksti, divas solījās ierasties un pazuda bez vēsts, bet ceturtā atbrauca, pacilāja bildēs noskatītos traukus un atzina, ka tomēr neņemšot. Toties man katram braucējam – ņemt gribētājam par godu nācās izbrīvēt laiku un doties uz dzīvokli, kur tas viss atradās. Apriebās. Lasīju arī, ka Otrā elpa pieņemot traukus, bet tiem jābūt tīriem. Nez vai es gribētu tos traukus īpaši mazgāt un vēl kaut kur stiept, pat ja tur krāns dzīvoklī būtu darba kārtībā. Galu galā izrīkojos līdzīgi kaimiņiem – noliku maisu ar traukiem blakus miskastei.

Par lielāko daļu no grāmatām, ko ņemšu pie sevis, man īpašu ilūziju nav. Patīkamu pārsteigumu droši vien būs pavisam maz. Varbūt kaut kas no klasiķiem būs lasāms. Lielāko daļu grāmatu pēc izlasīšanas sūtīšu uz miskasti. Es jau vispār neesmu liels grāmatu krājējs. Turēt mājās ir vērts tādas grāmatas, ko nevarēs dabūt bibliotēkā.

Brīžiem ir interesanti izlasīt ierakstus grāmatās. Kāds ar pamatīgām drukas kļūdām rakstījis skolotājai. Vēl cita grāmata pieklīdusi no soliņa Ziedoņdārzā un novēlējuma autore gribējusi, lai to reģistrē kaut kādā saitā; tas gan netiks izdarīts, jo grāmata mani nespēja uzrunāt. Vai arī – ierakstu veikusi mana krustmāte, nolasīju to mammai, nosaucot arī datumu un gada skaitli. Vai tad viņa nebija jau mirusi? – jautāja mamma. Jā, jā, bija, bija – varēju atbildēt.

Centīšos tomēr piefiksēt kaut dažus teikumus Stacijā par katru izlasīto un pēc tam, iespējams, miskastei nolemto grāmatu. Kaut vai tāpēc, lai pēc gadiem nejauši nesāktu attiecīgo grāmatu lasīt otrreiz.

Ir ko piebilst?