Šad un tad

Reiz sensenos laikos, tas ir, 2016. gadā grasījos rakstīt par mūzikas grupu, kas mani ietekmējusi visvairāk tieši pieaugušā vecumā. Es iesāku, daudz ko sarakstīju, bet nobeigums nedevās rokās. Melnraksts iegūlās mapītē. Es to neaizmirsu, tomēr biju jau samierinājies, ka to nekad nepabeigšu. Bet tagad ir 2023. gads un ir īstā reize nopūst putekļus no melnraksta un pielikt punktu.

Ilgus gadus par savu mīļāko grupu uzskatīju Queen. Lai arī man, godīgi sakot, Merkūrija vokāls brīžiem ne īpaši patīk, un, protams, ir dziesmas kas mani diez ko neuzrunā, Queen kopumā man vienmēr bijis kaut kas ļoti īpašs, unikāls. Tā arī ir joprojām. Nu jau ilgus gadus nemēdzu viņu dziesmas īpaši uzlikt, lai paklausītos, tāpēc dzirdu reti. Tomēr vakar interneta radio kanālā, kas, starp citu, Queen atskaņo reti, dzirdēju Bohemian Rhapsody. To apzināti klausīties joprojām ir īsts piedzīvojums.

Bet ne jau par Queen ir šis ieraksts. Tas ir par to, kā sava laika populārākā grupa pasaulē ilgi pēc savas darbības beigām man Queen aizbīdīja otrā plānā.

Bērnībā man nebija daudz iespēju klausīties to, kas pašam patīk. Nācās iztikt ar radio. Tur Bītlu repertuārs nebija īpaši plašs. Ja kādreiz kas atskanēja, tad gandrīz noteikti Ob-la-di, Ob-la-da, Yesterday, Help, Eleaonor Rigby vai Eight Days A Week. Kaut kas man patika, kaut kas ne īpaši. Tolaik par to nudien nedomāju.

Bet pirmoreiz Bītlus redzēju māsas kladītē. Tur bija salīmētas visādas bildītes no žurnāliem, arī šī te. Man nebija ne jausmas, kas tie par vīriešiem. Toties Džordža Harisona attēls mani biedēja un tikai tādēļ man tas labi iespiedies atmiņā.

Vēl es zināju Makartniju, gan jau arī dēļ radio. Biju ļoti pārsteigts, kad mamma pateica, ka viņš spēlējis Bītlos.

1995. gadā Makartnijs, Harisons un Stārs pabeidza un izlaida divas iesāktas Lenona dziesmas. Man bija tikai 11 un es par to neko nezināju. Bet, kad pirmoreiz dzirdēju Free As A Bird, man uzreiz šķita, ka tie ir Bītli. Jā, solista balss izklausījās jocīgi un dziesma agrāk nebija dzirdēta, un es pats tobrīd no Bītliem spētu nosaukt labi ja Makartniju. Un tomēr es to atceros. Vēlāk lasīju, ka Ringo par šo dziesmu teicis: “Tā tiešām izklausās pēc viņiem.” Viedi vārdi.

Pie pirmajām Bītlu dziesmām tiku 18 gadu vecumā mp3 formātā. Tā tad ir bijusi pirmā reize, kad esmu tās varējis klausīties atkārtoti. Pirmais disks, kuru varēju aizņemties, bija sarkanais albums. Nevaru teikt, ka ļoti patika. Normāls albums, bet nekas vairāk.

Kādu gadu vēlāk braucu mašīnā no Ventspils uz Rīgu. CD atskaņotājā skanēja kāda no Bītlu izlasēm. Citu disku nebija, tāpēc noklausījāmies disku divas reizes un vēl mazliet. Rezultātā akūti sasirgu ar bītlufobiju. Labu laiku centos no viņu dziesmām vairīties. Ar šausmām atceros to braucienu vēl šodien.

Pagāja kādi septiņi gadi. Man pamazām radās interese, ko vēl Bītli ir iespējuši bez jau sen zināmajām, mazliet atskandinātajām dziesmām. Tad jau internets bija viegli pieejams un noskaidrot šo jautājumu nebija grūti. Vīlies noteikti nebiju, bet pārāk arī neaizrāvos. Atklāju šo to jaunu un interesantu. Piemēram, no American Beauty labi zināmo Because.

Bet īsteni nopietni palika, kad ar dzīvesbiedreni paskatījāmies dažus Bītlu dziesmu video. Lielāko daļu no tiem nevar saukt par video klipiem. Drīzāk tie bija video ierakstīti dzīvie dziesmu izpildījumi.

Salīdzinot ar mūsdienu koncertu ierakstiem vai video klipiem, Bītli neizskatās pat pēc amatieriem. Izpūruši mati, neveikli kadri un daudz, daudz naivisma. Četri pieauguši vīrieši dzied par mīlestību, ņemas gandrīz kā mazi bērni. Visi vai jūk prātā aiz sajūsmas un, pats dīvainākais, ka arī tu pats saproti, ka tas galīgi nav bez iemesla. Kā tas ir iespējams?

Es tiešām jutu, ka esmu atradis kaut ko unikālu. Jā, paradoksāli, ka tā ir sava laika populārākā grupa pasaulē, bet tur bija kaut kas nesaprotams, dabisks, ļoti skaists un aizraujošs. Pilnīgi ne tā kā mūsdienās.

Diez vai ir iespējams saprast un vēl jo vairāk novērtēt Bītlus, ignorējot sešdesmito gadu kontekstu. Ļoti vienkārši ir ļauties augstprātīgam uzskatam, ka viņi visi tolaik bija mazliet naivi un dumji, bet tā neko saprast nav iespējams.

Nevar iztēloties kādu mūsdienīgu grupu izdarāmies tā, kā to savulaik darīja Bītli. Tas izskatītos vai nu neīsti, vai pilnīgi stulbi. Lietas, par kurām dziedāja toreiz, mūsdienās ir aplipušas ar banālu, bieži komerciālu nozīmi. Tā laika sviestainie teksti ārpus konteksta mūsdienās ir pilnīgi nesaprotami.

Jo sešdesmitie gadi ir aizgājuši uz neatgriešanos. Tāpat kā viduslaiku kostīmi mūsdienās izskatītos nepiemēroti, vairs nav iespējams atdarināt Bītlus, panākot līdzīgu efektu kā viņiem toreiz.

Katra viņu muļķīgā kustība vai izdarība nāk no viņiem pašiem. Tur vai nu nav nekā iepriekš iestudēta, vai arī tas ir izdarīts apbrīnojami meistarīgi. Rodas iespaids, ka komerciālā puse viņiem galīgi nav svarīga. Jo vairāk es skatījos, jo mazāk brīnījos par zāles jukšanu prātā.

Bītlu fenomens mani gan ieinteresēja, gan aizrāva. Es atkal klausījos viņu mazāk populārās dziesmas, lasīju vikipēdiju, grāmatu Džons, skatījos The Beatles Anthology. Pētīju arī, ko grupas dalībnieki sadarījuši pēc 1970. gada. Tur gan pozitīvu pārsteigumu nebija daudz. Šis tas izcils sanācis Lenonam, Makartnijam vairāk. Harisonam maz, Stāram vēl mazāk.

Muzikāli lielākie atklājumi man bija A Day In The Life un I Want You (She’s So Heavy). Šīs nav dziesmas, ko atskaņo radio, un tāpēc ir relatīvi mazāk populāras. Bet bez tām Bītlu ģenialitāti un daudzpusību novērtēt nav iespējams. Nevar saprast Bītlus, spriežot tikai pēc desmit procentiem viņu mūzikas, bet nejaušs radio klausītājs neko vairāk arī nedzird.

Racionālā Bītlu popularitāti izskaidrojošā atbilde būtu – viņi parādījās īstajā laikā un īstajā vietā. Tajā brīdī viņi spēja piedāvāt tieši to, kas cilvēkiem visvairāk bija vajadzīgs. Turklāt Bītlu repertuārs ir gana daudzveidīgs, lai katrs varētu atrast kaut ko savu. Viņi nepalika pie vienas popularitātes formulas atspēlēšanas, bet nemitīgi mēģināja kaut ko jaunu. Turklāt milzīga nozīme ir ne tikai talantam, bet arī darbam. Kurš populārās mūzikas mākslinieks mūsdienās jau jaunībā ir nospēlējis vairāk nekā 10000 stundu?

Ir likumsakarīgi, ka vienā brīdī viņu projekts apstājās. Padsmit gadus tik intensīvi strādājot un katram palēnām slīdot savā virzienā, citādāk nemaz nevarēja būt. Tomēr es joprojām nespēju vienaldzīgi uztvert Lenona teikto

It’s just natural, it’s not a great disaster. People keep talking about it like it’s The End of The Earth. It’s only a rock group that split up, it’s nothing important. You know, you have all the old records there if you want to reminisce.

Lenona nāvi es uztveru ļoti personīgi. Es domāju, ka tā ir ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts pasaules vēsturē. Pasaule būtu citādāka, ja Lenons būtu dzīvojis ilgāk. Labāka.

Bet, atgriežoties 1995. gadā, tolaik Harisons, Stārs un Makartnijs strādāja pie trim Lenona nepabeigtām dziesmām, bet izlaida tikai divas. Trešā Harisonam neesot patikusi – it kā pārāk nekvalitatīvs ieraksts, it kā pati dziesma tā ne pārāk.

Ir 2023. gads un Makartnijs ar Stāru pabeiguši arī trešo dziesmu. Ja salieku kopā Free As A Bird, Real Love un Now and Then, tad man nav liela pārsteiguma, kāpēc Harisons nejuta īpašu entuziasmu, strādājot pie tās. Īsti neizklausās pēc Bītlu dziesmas. Drīzāk pēc Makartnija dziesmas, tāda kā mazliet smagnēja. Bet, lai vai kā, jāņem par labu. Šīs patiešām ir beigas.