Kādu laiku mani nelika mierā vairāki jautājumi. Kā būtu, ja kādu dienu pamēģinātu nofotografēt visas tajā dienā redzētās putnu sugas? Vai bildes būtu caurmērā ļoti sliktas? Cik daudz sugas varētu savākt, speciāli nebraucot uz īpašām putnu vietām? Ļoti ilgi par šiem jautājumiem prātot nebija ieteicams, jo, kad kokiem būs izplaukušas lapas, mazo putniņu fotografēšana kļūs par diezgan bezcerīgu pasākumu.
Kad parādījās mazliet vairāk laika, ķēros pie lietas. Vispirms devos uz Matīsa kapiem, kas atrodas pavisam tuvu Rīgas centram. Tā kā bija dienas vidus, tad putni nebija tik aktīvi kā no rīta. Nemanīju dzilnīti, vanagu, nevienu no dzeņiem. Arī zilzīlīšu bija ļoti maz. Parastākos putnus atliku uz beigām, vispirms centos nobildēt retāk sastopamos.
Sāku ar ģirlici, kura žvadzināšana pievērsa uzmanību. Šis putniņš mēdz muzicēt diezgan augstu zaros, kas nav pateicīgākā vieta bildēšanai.
Turpināju ar erickiņu, kurš nesen atgriezies no siltajām zemēm. Ievēroju viņu pēc balss. Diezgan ilgi nācās meklēt, kur tad šis zaros noslēpies. Angliski šo putniņu ļoti piemēroti sauc par redstart, jo no citiem viņš atšķiras ar sārtu asti.
Pamanīju arī vārnas ligzdu ar vārnas asti laukā no tās, bet nekāda glītā bilde nesanāca. Nolēmu pie vārnām atgriezties vēlāk.
Nobildēju dažas no zīlītēm. Nesanāca pārāk labi, bet biju drošs, ka tās vēl bieži varēšu sastapt. Tomēr izrādījās, ka zilzīlīte todien vairs nebija sastopama. Ļoti skaists, kustīgs un mazs putniņš.
Zaļžubīti Rīgā var diezgan bieži sadzirdēt, bet ne tik bieži ieraudzīt. Šoreiz izdevās noķert dziedoni darbībā.
Melnie meža strazdi pa laikam atlaidās tuvāk, lai mani sarātu, un aizlaidās atkal prom. Dzied viņi apbrīnojami skaisti.
Saklausīju vienā kapu nostūrī dadzīšus un centos tos nobildēt. Sekmējās diezgan slikti. Būs tāpat jātic, ka šis ir viens no skaistākajiem Latvijas mazajiem putniņiem.
Labu brīdi pacīnījos ar melnajiem mušķērājiem, lai tiktu pie puslīdz pieklājīga attēla. Nav izcili, bet labāk par dadzīti ir.
Lielo zīlīti nobildēju, kad tā atlaidās pozēt īpaši tuvu.
Nobildēju arī žubīti un pelēko vārnu, bet vēlāk tām sanāca veiksmīgāki attēli.
Izejot ārā no kapiem, ievēroju lauku zvirbuli. No parastā zvirbuļa tas atšķiras ar melno pleķīti zem vaiga un sarkanbrūno galvas virsu. Rīgā šis putns nav nekāds retums, bet biežāk viņi tomēr veido atsevišķus bariņus no mājas zvirbuļiem.
Kapos pavadīju apmēram stundu. Garām palaidu vienīgi tramīgus mājas strazdus un pārlidojošu balto cielavu. Gan jau arī kāda sudrabkaija lidoja pāri galvai.
Vēlāk devāmies ar ģimeni uz Carnikavu. Gājām uz Gaujas ieteku jūrā.
Pirmos dzirdējām čunčiņu un paceplīti. No pieredzes zinu, ka pa laikam dziedošu mazputniņu meklēšana brikšņos mēdz pamatīgi ievilkties, turklāt ne vienmēr ir rezultatīva. Varbūt, ja es būtu viens, pamēģinātu laimi kādas desmit minūtes, bet, ja uz mani tādēļ īpaši jāgaida, tad nē. Šos apzināti izlaidu.
Nākošās saklausījām dzērves.
Vēl pa ceļam dzirdējām vītīti, bet jau diezgan tālu brikšņos un arī tas netika meklēts.
Jūrā pamanījām lielos ķīrus, zīriņus un cekuldūkurus. Parasti cekuldūkurus redz ezeros, jūrā līdz šim viņus nebiju manījis.
Pa laikam garām laidās arī sudrabkaijas.
Upes zīriņus vievieglāk bija nobildēt uz sēklīša. Starp citu, man nesen radās aizdomas, ka zīriņi nemaz neprot peldēt pa ūdens virsu līdzīgi kaijām un pīlēm. Nekad neesmu redzējis viņus to darām. Varbūt kājiņas pārāk īsas.
Arī lielos ķīrus vieglāk bija nobildēt sēklīti. Bildē pa kreisi esošais apvilcis vasaras drānas, kamēr pa labi esošais vēl lidinās ziemas mētelī.
Uz vietas neievēroju, bet mājās, pētot bildes, pamanīju, ka kadrā ticis arī kajaks.
Netālu pa jūras mēsliem (kā literāri pareizi to drazu sauc? Jūras saneši?) pastaigājās upes tilbītes.
Netālu garām aizlaidās krauklis, parasts piekrastes priežu mežu iemītnieks.
Virs jūras regulāri laidās jūras kraukļi, saukti arī par kormorāniem.
Ilgi neveicās noķert kadrā parasto balto cielavu. Kad sanāca, tad tikai pa lielu gabalu.
Dienas vienīgais plēsējputns pārsteidza, pārlidojot pāri mūsu galvām. Paspējām ievērot tikai piekūna siluetu un oranžīgu vēderu. Aizlidoja, gandrīz nevicinot spārnus un sabiedējot tālāk esošos zīriņus un ķīrus. Sliecamies domāt, ka tas bijis lauku vai varbūt purva piekūns.
Atpūtas pauzē tiku pie dažām labām žubītes bildēm. Šis gredzenotais eksemplārs čirkstēja diezgan netipiski. Biju dikti vīlies, kad caur skujām beidzot pamanīju parasto žubīti.
Pie jūras nenobildējām lielo gauru, kura pārāk ātri aizlaidās prom. Bezdelīgu / čurksti pat nepaspējām identificēt.
Atceļā izdzirdējām sarkanrīklītes dziesmu. Ieraudzījām ātri, bet, ja putniņš iesēdies dziļi zaros, tad labu bildi uztaisīt praktiski nav iespējams.
Visbeidzot saklausījām arī ķivuli. Šis samērā izplatītais, mazais putniņš mēdz dzīvoties pa koku galotnēm, tādēļ ir diezgan grūti apskatāms.
Pēdējās mums palika parastākās sugas. Pie tām tikt nebija lielu problēmu.
Sabildētas tika 27 putnu sugas. Šo skaitu diezgan viegli varētu palielināt vēl par vismaz dažām, bet nebija mērķa savākt maksimāli daudz sugu, turklāt tad mums vajadzētu mainīt ieplānoto maršrutu.
Matīsa kapos bija sabildētas 11 sugas, bet pēc ķauķu atlidošanas šo skaitu varbūt varētu arī dubultot. Manuprāt, nav pat īpaši jāpazīst putni, jo vēlāk tos kāds var palīdzēt noteikt pēc fotogrāfijām. Palīdz putnu balsu atšķiršana tādā līmenī, lai pēc balss varētu saprast – šis putns man jau ir (vēl nav) nobildēts.
Vai es vēl kādreiz ko tādu darīšu? Droši vien jā, bet ne pārāk bieži, jo negribēsies tērēt laiku zvirbuļiem, zīlītēm, sudrabkaijām un baložiem.
Starp citu, kopā uzņēmu gandrīz 400 fotoattēlus (kādas 40 bildes gan bija bez putniem). Tīrīšanu izdzīvoja mazāk par piekto daļu. Putni nav diez ko pateicīgi fotomodeļi. Viņi ielien zaros, lēkā, aizlaižas prom, kolīdz esi viņu noķēris fokusā, vai ieņem pozu ar sauli aiz muguras. Un tomēr man putnus patīk bildēt daudz vairāk par jebko citu.
superīgi! ļoti priecē šī reportāža, paldies ^_^
🙂