Ir tādas patiesības, ko nevar mainīt reliģiska, pseidoreliģiska, “zinātnē balstīta” vai citāda it kā pierādīta pārliecība. Pat ja tās ir politnekorektas vai kādam sāpīgas vai nepieklājīgas.
- Bērns var piedzimt vienīgi sievietei.
- Bērnam vislabāk ir augt savu bioloģisko vecāku – sievietes un vīrieša ģimenē.
- Laulība ir oficiāls ģimenes apliecinājums, kas bērnam un sievietei ir īpaši nozīmīgi, jo sniedz papildus drošības sajūtu.
Ir ļoti skaidrs ģimenes ideālais modelis – vīrieša un sievietes laulība un tajā viens vai vairāki bērni.
Kāpēc valstij tāds modelis īpaši jāatbalsta un saprāta robežās jāveicina visiem iespējamajiem līdzekļiem? Kaut vai tāpēc, lai būtu kas strādā, pelna naudu pensijām un uztur mūs pašus. Importēts darbaspēks ir īstermiņa risinājums ar tik sliktām sekām ilgtermiņā, ka to nevar uztvert nopietni.
Bet tad atnāk kaut kādi geji. Viņi paskatās uz ģimenes modeli un saskata tajā privilēģijas. Jo, lūk, ģimene drīkstot precēties, adoptēt bērnus un saņemt nodokļu atvieglojumus. Šiem gejiem tas skauž, bet viņi to ietērpj citos vārdos un stāsta par nevienlīdzību un diskrimināciju – Latvijai visi bērni mīļi un tā tālāk.
Vēl dažas nepatīkamas patiesības.
- Lai ko arī kādreiz neteiktu jebkāds likums, divi vai pat trīs geji nav ģimene. Tā ir anomālija. Varbūt ne apkarojama, bet noteikti novirze no normas.
- Valstij nav nekādas vajadzības atbalstīt divus kopā dzīvojošus gejus. Bērnus viņi neradīs tik un tā. Bet, ja tomēr radīs, tad viņi augs nenormālā kopdzīves modelī, kas bērnam atstās nepatīkamas ilgtermiņa sekas. Arī tas valstij nav jāveicina.
- Ja valstij sociālajā budžetā ir 100 eiro, no kuriem 80 dod pensionāriem, invalīdiem, slimības lapām, bet ģimenēm ar bērniem paredz 20 eiro, tad geji ar savu līdztiesības panākšanu iedzīvosies uz ģimeņu ar bērniem rēķina. Ja ģimenēm ar bērniem no valsts deva 20 eiro, tagad vairs tikai 15. Vai vēl mazāk.
Būtībā geju valstisks atbalsts ir kaitniecība ar praktiski neatgriezeniskām ilgtermiņa sekām. Jo nebūs iespējams geju “ģimenes” atcelt.
Var iebilst, ka likuma grozījumi taču nav par precēšanos un par bērnu adopciju taču vispār nav ne runas. Bet šis ir tieši tas pats “iedod velnam mazo pirkstiņu”, jo turpinājums ir pilnīgi skaidrs. Jo tālāk tas aizies, jo grūtāk to būs apturēt.
Jo kas notiks tālāk, jeb ko tie daži neapmierinātie, skaudīgie geji nestāsta? Kādā brīdī Satversmes tiesa vai kas cits pielīdzinās geju attiecības parastai laulībai. Likumdevējam būs pienākums atrisināt situāciju juridiski. Tas tiks paveikts, atļaujot precēties gejiem. Un, pat ja tas uzreiz neatļaus adoptēt bērnus, tad pēc kārtējā Satversmes tiesas sprieduma tas noteikti notiks.
Kā tam visam varēs noraut stopkrānu? Praktiski nekā. Ir ļoti reāli, ka šī ir pēdējā iespēja.
Ne jau aiz naida pret gejiem, ja kāds to vēl nav sapratis. Dēļ rūpēm par Latviju, tās bērniem un viņu nākotni.
Starp citu, arī tāpēc, lai mani bērni nākotnē varētu uzturēt tos pašus nelaimīgos, skaudīgos indivīdus, kas tagad grib iedzīvoties uz neaizsargātāku cilvēku rēķina.
Es labi apzinos, ka vajadzīgais parakstu skaits visdrīzāk netiks sasniegts, bet tas mani nav kavējis iet pašam parakstīties par grozījumu Notariāta likumā atcelšanu. Neko daudz vairāk šobrīd nevaru izdarīt, bet vismaz pašu minimumu būšu paveicis.
Te ir parakstīšanās vietas.