Izlidošana bija 18os vakarā, bet tik ilgi mūsu enerģiskos bērneļus noturēt mājās nebūtu prāta darbs. Aizbraucu ar viņiem paskraidīt pa Mežaparku. Jaunākais, priecīgs paķēris kādu zaru rokās, joza pa ceļu līdz uzkāpa tam virsū un nokrita tieši uz sejas. Asaras, viss slikti. Sapratu, ka skaistu portretbilžu jauneklim ceļojumā nebūs un ka mājās gan jau dabūšu pa ausīm. Skaists sākums, tā teikt.
Braucot uz lidostu, jauneklis izslēdzās jau autobusā. Pastaigājām pa lidostu. Neesmu nekāds lielais ceļotājs, tomēr šķiet, ka garlaicīgāko lidostu topā Rīgas starptautisko lidostu pārspēt nemaz nebūtu tik vienkārši.
Spērāmies uz lidostas drošības kontroli, kas lika jaunekli no ratiem izsēdināt, līdz ar to arī miedziņš tu-tū. Tā jau jaunais cilvēks staigā dūšīgi, bet ratus drošībai tomēr ņēmām līdzi.
Kad bijām aizgājuši cauri visai lidostai līdz tālākā termināla gandrīz pašam galam, ievērojām, ka tur varam dabūt arī lidostas bērnu ratiņus. Nē, nu, paldies, jā, interesanti, jums daudzi tos lieto, un, diez, kāpēc nē?
Tikām pie lidmašīnas Latvijas karoga krāsās, no iekšpuses tāda pati kā visas.
Turpmāko divu stundu laikā blakussēdētāji man gan dziedāja šūpuļdziesmiņu, gan sparīgi purināja. Izšķirstīju visu AirBaltic žurnāliņu, kas laika gaitā pārvērties par apjomīgu reklāmas bukletu. Kādreiz tajā bija arī ko palasīt, vai arī reklāmas bija nemanāmāk paslēptas.
Prāgas lidostā labu brīdi meklējām mūsu ratus, bet, kad saņēmām, ilgi cīnījāmies, lai no salocīta agregātstāvokļa dabūtu atkal lietojamā. Pēc minūtēm 10 nāca atskārsme, ka traucē lidkompānijas uzlīme un pēc tās noplēšanas viss atkal bija labi. Atradām 59. autobusa pieturu, kurā atbrauca trīssekciju trolejbuss. Tālāk ar metro.
Nonākuši virszemē, secinājām, ka blakus notiek rokkoncerts. Uzmetām aci un devāmies tālāk. Šajā brīdī atskārtu, ka navigācijai vairs nederēs ierastā dabasdati.lv aplikācija. Ķēros pie Google maps un nekavējoties aizgājām nepareizā virzienā. To piefiksēju pēc minūtēm piecām, kad kaut kas sāka šķist aizdomīgi. Vēlāk, prātojot par iemesliem, atskārtu, ka neesmu ņēmis vērā Google maps pašsarotēšanos tā, ka augšā vairs nav ziemeļi. Būtu jau arī vieglāk, ja nebūtu satumsis.
Staigājām pa sīku akmentiņu bruģi. Salikts glīti un kvalitatīvi. Vēlāk redzējām, ka tāds bruģis ir praktiski visur.
Mulsināja visur esošais zālītes aromāts. Tomēr izrādījās, ka vienkārši dzīvojam kvartālā, kur kūpina diendienā. Citur to pīpē reti. To, ka zālīte Prāgā ir legāla, uzzināju tikai pēc atgriešanās.
Dažviet uz zemes bija novietoti režģi ar garām adatām. Kāpēc uz zemes, lāgā nesapratām. Vēlāk ieraudzījām līdzīgas ietaises uz ēkām un tur tās noteikti bija paredzētas baložu apkarošanai.
Kādā no mazajiem aziātu veikaliņiem iepirkāmies vakariņām. Cenas vidēji mazliet augstākas nekā Rīgā, aziātu pārdevēja angļu valodu nesaprata, toties samaksāt ar telefonu bija iespējams.
Drusku saskumām, ka augstu novērtētais Airbnb miteklis izrādījās pašaurs, tajā nebija ne tējas, ne kafijas un nebija pat uzklātas visas gultas. Tomēr atrašanās vieta netālu no galvenās stacijas vēlāk izrādījās diezgan izdevīga.