Plānveida vēstures iznīcināšana. Bābelīša ezera elektrostacija

Bābelīša elektrostacija ir tik grandioza būve, ka fotogrāfijās to saprast nav iespējams. Turklāt nav jau punkta, no kuras to nofotografēt kopumā, viss apaudzis ar kokiem. Būtībā tas ir tūrisma objekts, kuru vieglu roku nolēmuši iznīcināšanai. Lēmuma pieņēmēji izvēlējušies aiz drupām neredzēt iespaidīgu vēstures stāstu. Nožēlojami. Novēlu viņiem pašiem savām acīm skatīties, kā reiz tiks nojaukts tā saucamais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā.

Raksts pārpublicēts no https://latboots.wordpress.com/2017/03/04/planveida-vestures-iznicinasana-babelisa-ezera-elektrostacija/

 

Bābelīša ezera citkārt idilliskajā klusumā šodien klaudz hidrauliskā āmura iznīcinošie triecieni. Ar Rīgas domes pasūtījumu un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas svētību notiek kārtējās vēstures liecības brutāla iznīcināšana. Pie tam šoreiz tā nav okupācijas vēsture kā pamestas sanatorijas vai ballistisko raķešu šahtas.

Nē, šoreiz iznīcināšanai ir nolemta Ulmaņlaiku slepenā stratēģiskās nozīmes elektrostacija, kas uzcelta 1938. gadā un bija plānota kā rezerves elektroenerģijas avots Rīgas pilsētas kritiskajai infrastruktūrai – valsts pārvaldei, rūpnīcām, tramvaja līnijām un radiofonam. Šveicē ražotie dīzeļģeneratori savu darbību sāktu tad, ja tiktu iznīcināts Ķeguma HES. 1944.g. vācieši staciju atkāpjoties daļēji saspridzināja. Padomju gados trīs mazuta tvertnēs tika glabāta degviela hidroplānu ostai Ķīšezerā, pēc neatkarības stacija stāvēja pamesta un nevienu netraucēja.

Tā kā arī es kā ilggadīgs rīdzinieks šeit esmu vairākkārt ložņājis, vakardienas ziņa portālos nāca kā spēriens no skaidrām debesīm, tādēļ nolēmu šodien vēl pēdējo reizi apskatīt mūsu dzīvās vēstures liecību. Šī taču ir vieta, ar ko citādā Rīga varēja lepoties, tā Rīga, kas paveras īsteniem vēstures interesentiem un izpratējiem.

Oficiālais iemesls demontāžai jeb plānotai iznīcināšanai ir vienkāršs – objekts apdraudot dzīvību. Ja tā, tad jājautā – vai satiksmes negadījumi, smēķēšana un mazkustīgs dzīvesveids neapdraud vairāk? Objektā nav noticis neviens nopietns nelaimes gadījums, toties cilvēki uz ceļiem aiziet bojā gandrīz katru dienu. Kāpēc drupas varēja netraucēti stāvēt visus šo gadus? Tas viss sāk izskatīties pēc pasūtījuma un interesēm.

Eju tuvāk, apkārt ir uzsliets vieglas konstrukcijas žogs, iekšā strādā ekskavators un traktors ar hidraulisko āmuru. Nogāztas daudzas 80 gadīgās priedes un apvidus krietni izpostīts. Satieku vēl kādu gaužām neapmierinātu kungu gados. Viens posms žogā trūkst un ieejam iekšpusē, kur strādā ekskavators. Pienāk vēl divi vīri. Kāds strādnieks sāk mūs krievu valodā dzīt ārā un ar visām pretenzijām sūta pie Rīgas domes, bet, kad sākam aprunāties, strādnieks veikli pāriet uz latviešu valodu un izskatās, ka to pārvalda vēl labāk. Nu jau tas atgādina padomju laikus. Mierīgi padiskutējam un aprunājamies. Strādniekus jau nav, par ko vainot. Uzzinām, ka jau nākošais demontāžas objekts esot Rīgas gaļas kombināts…

Izrādās, domei objekta demontāža esot izmaksājusi vien 14 000 eiro. Par tādu smiekla naudu runas nevar būt, 14 000 eiro būtu tik vien kā atdzīt visu tehniku un iekārtot demontāžas darbu laukumu. 140 000 vai 1,4 milj būtu reālistiskāks skaitlis. Firma it kā nopelnīšot uz armatūras un būvgružu – šķembu – rēķina. Bet tad kāda velna pēc tiek tērēta mūsu nodokļu nauda nevajadzīgiem un iznīcinošiem demontāžas darbiem?

Strādniekiem ir pusdienlaiks, darbi tiek pārtraukti, bet mēs ejam apkārt gar žogu novērtēt postījumus. Esam neizmērojami dusmīgi par šo nejēdzību. Divi degvielas bunkuri vēl ir vietā, trešais jau ir iznīcināts. Pašas mucas esot bijušas sagrieztas un pazudušas jau agrāk. Par to īstenībā liels brīnums – kas un kā ir varējis tās tik veikli sagriezt tādos bunkuros bez ventilācijas un dabūt prom pa mazajām šahtām? Tam, ka mucas ir bijušas, nav šaubu, jo bunkuru sienas ir tīrs betons, nav degvielas palieku, pa taisno betona bunkuros degvielu arī nelietu. Trīs tilpnes ar ģeneratoru telpu savieno šahtas. Viena no šahtām jau redzama pie iznīcinātā degvielas bunkura. Sāpīgi uz to visu noskatīties. Šādas kapitālas konstrukcijas stāvētu vēl 100 gadus un vairāk. Ir noraktas smiltis, mētājas betona gabali un armatūras atliekas. Traktors uzlicis strēli ar hidrauliskajām kaniblēm uz bunkura jumta kā par zīmi kompleksa nolemtībai un savai tehnoloģiskajai visvarenībai postīt un graut. Strādnieki busiņā ietur pusdienas, mēs painteresējamies, vai šņabis arī ir? Nē, šņabis neesot, tikai tēja bez jumtiņa. Ejam tālāk.

Zemāk izvietota tehnika un konteineri būvgružu savākšanai. Jau nebūtībā aizgājusi ieeja ģeneratoru ēkā. Vietām redzams, ka betona sienas ir pastiprinātas ar dzeltenajiem pilnajiem ķieģeļiem, kas ir īpaši izturīgi pretēji caurumotajiem. Jā, ja Ulmaņlaikos ko būvēja, tad būvēja pamatīgi. Ne jau tā, kā tagad. Zemāk neskarta stāv vēl viena degvielas tilpne, kuras jumts atgādina dzotu, tāpēc mēdz radīt pārpratumus par tās nozīmi. Augstāk pastaigājas cita kompānija, kas arī novērtē postažu. Neskarts vēl ir arī ūdens dzesēšanas kanāls. Bet arī viss tas tiks iznīcināts – „demontāžu” esot plānots pabeigt pēc 2 mēnešiem, lai gan mēs spriežam, ka te varēs mocīties gadu. Redzams, ka hidrauliskajiem āmuriem ir grūti tikt galā ar tik kapitālu konstrukciju, tāpēc ķērušies pie vieglākā – mucām un šahtām. Apgājuši apkārt postažas laukumam, šķiramies un norunājam satikties šeit pēc gada. Eju gar Bābelīti uz autostāvlaukumu, lēnām kūst ezera ledus, pastaigājas jaunkundzes ar sunīšiem un bērniem, bet priedēs atkal sāk klaudzēt asā un riebīgā hidrauliskā āmura skaņa, ārdot aizgājušā laika liecības un iepriekšējo paaudžu darbu. Bābelītes ezers vairs nekad nebūs tāds, kā agrāk, un zaudēs lielu daļu savas noslēpumainās, ar neapzināto vēsturi saistītās auras.

Šis stulbums ir vārdos neaprakstāms. Latvijas vēsture ir pietiekoši grauta un iznīcināta jau padomju gados, bet tagad tas turpinās. Nav pārsteigums – domē taču valda sarkanie, kam interesē tikai savs bizness un kas nepalaidīs garām nevienu iespēju iznīcināt kādu piemiņu no tā, ka latviešiem pirms kara arī ir bijusi attīstīta, augoša valsts, ka Ulmaņlaikos tika sasniegts ievērojams reģionāla mēroga tehnoloģiskais progress un novitātes. It sevišķi vēl tad, ja uz šīs iznīcināšanas rēķina var nopelnīt.

Tātad, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija esot devusi slēdzienu, ka tādā stāvoklī kā tagad būvei vēsturiskas vērtības nav. Ja nav, tad kāpēc šis tūrisma objekts ir iekļauts vairākos ceļvežos, piemēram, 2012.g. izdotajā Rīgas Ekotūrisma ceļvedī pa Šmerli, arī pašā www.riga.lv portālā? Par vietas popularitāti liecina kaut vai tas, ka Geokeša slēpni šeit apmeklējuši 1046 slēpņotāji no dažādām pasaules valstīm. Objekts industriālās vēstures cienītājiem zināms arī ārpus Latvijas robežām.

Gribētos redzēt tā ierēdņa vārdu, kas ir devis šādu vieglprātīgu, tīši kaitniecisku atzinumu! Vai varbūt savtīgu interešu vadītu atzinumu? Cik mūsdienās maksā atzinumi par labu vai sliktu vēsturiskajam statusam?

Tik daudz ir zināms, ka par demontāžas lēmuma pieņešanu atbild Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs (Saskaņas centrs), bet demontāžas darbus izpilda Baltic Demolition Group KS (darbus vada Vitauts Mažilis). Oficiāli objekts saucas „Bīstamas konstrukcijas nojaukšana Pakalniešu ielā 25, Rīga”.

Ja paskatāmies uz kaimiņiem, Polija, Lietuva, pat Vācija saglabā šāda veida vēstures piemiņas. Polijā ir pilns ar vācu laika būvēm, ko tomēr ir nolemts saglabāt un pārveidot par tūrisma objektiem, neskatoties uz to, ka tās ir paliekas no smagā okupācijas laika – Vilka midzenis Gierlošā, Osovkas pazemes tuneļu komplekss, Anlage Mitte vilciena sastāva patvertne un neskaitāmi citi. Arī tepat Lietuvā, Klaipēdā apskatei ir pieejama ballistisko raķešu bāze.

Argumentus vēl var rast, ja iznīcina Galgauskas raķešu bāzi, ja iznīcina Sarkanā kvadrāta civilās aizsardzības bunkurus, bet šis ir idiotisms vai mantrausība augstākajā mērogā. Tāpat arī tika nogremdēts Staburags.

Jājautā – ja dome rīkojas ar šādu loģiku un bezkaunību, kad pienāks laiks Brīvības piemineklim, jo, redziet, tas taču arī apdraud dzīvības – kāds noklīdis izpletņlēcējs var uzdurties uz asajām zvaigznēm, vai tad ne?

Vēsturniekiem un sabiedrībai būtu steidzami jārīkojas, vēl var apturēt objekta pilnīgu iznīcināšanu un saglabāt nesagrautos elementus, vismaz divus mazuta mucu bunkurus. Jo pretējā gadījumā šeit paliks klaji kalni, kas apaugs ar priedēm, un vieta iegrims aizmirstībā. Pat ne informatīvā plāksne. Vai tad mūsu vēsturē ir tik daudz saglabājušās liecības, lai vienaldzīgi samierinātos ar to plānveidīgu iznīcināšanu?

Cieņā,

Latboots

Raksta autors atļauj rakstu izplatīt, pārpublicēt un izmantot rakstā pievienotās fotogrāfijas, kamēr vien tiek saglabāts mērķis informēt sabiedrību par šo bezjēdzību.