Pirms gada rakstīju, kā karš beigsies.
Martā un aprīlī masu medijos visai dzirdami bija pēdējā laikā noklusuši ekspertu viedokļi, ka ilgi karš neturpināsies un ka Krievija pati neizturēs. Gandrīz vai žēl, ka nemēģināju tos piefiksēt. Jau tobrīd tas nelikās ticami.
Ne jau par Ukrainu Kremlis ir uzsācis cīņu. Tā ir tikai teritorija, kurā notiek karadarbība. Īstais mērķis ir pasaules kārtības maiņa. Kremlis vēlas panākt stāvokli, kurā visu noteiktu tikai dažas valstis – Ķīna, ASV un Krievija. Lai ASV beidzot būtu spiesti pieņemt Krievijas īpašo, varmācīgo, totalitāro vadības stilu kā līdzvērtīgu un līdztiesīgu ASV liberālajam. Šī mērķa sasniegšanai Kremlis ir gatavs uz ļoti daudz ko.
Ko varam redzēt šodien?
- Ukraina veic pretuzbrukumu, neiet viegli. Rietumi nepietiekami apgādā Ukrainu un pastāv nozīmīgs risks, ka pat to pašu palīdzību nākotnē varētu stipri ierobežot. Tāpēc, ka apnicis, dārgi un galu galā kāpēc citiem jāmaksā par svešu karu? Neko tur iegūt tāpat nevar. Varbūt lai tā Krievija ar savu Ukrainu aizrijas. Par to, kas būs vēlāk, domās pēc tam.
- Putins mierīgi tiekas ar Āfrikas valstu vadītājiem. Acīmredzot, viņam ir mērķis dabūt savā pusē visu ko var, izstumjot no varas pozīcijām rietumniekus. Tā teikt, jūs mums Ukrainu negribiet atstāt, tagad mēs no jums paņemsim ko gribēsim. Grūti spriest par panākumiem, bet neviens viņu nav mēģinājis sašņorēt un izdot Hāgas tiesai. Tas jau ir panākums pats par sevi.
- Pie sankcijām Krievija pieradusi, norūdījusies un kļuvusi stiprāka. Neizskatās, ka tā ciestu no rietumu preču trūkuma. Strādā alternatīvi apgādes ceļi un neizskatās, ka ar tiem nopietni cīnītos.
- Krievija turpina civiliedzīvotāju teroru ar droniem, raķetēm. Prasās pēc asimetriskas atbildes, bet nav pat simetriskas. Līdz Kremlis nodarbojas ar teroru, par to nekā neciešot. Ukrainas iespējas atbildēt ir stpri ierobežotas. Ja uzbliezīs tā stiprāk pa civiliedzīvotājiem, krievi piedraudēs rietumiem, savukārt tie piegriezīs nepieciešamo palīdzību karā. Rietumnieki par krievu zvērībām neliekas ne zinis, pieraduši. Tā tas var turpināties gadu desmitiem, kaut vai simtiem. Kamēr ukraiņiem apniks. Un garantēti apniks.
- Vāgneriešu dumpis ar laika atstarpi izskatās aizvien nenopietnāk. Soda par sacelšanos nav bijis, viss ir piedots un aizmirsts. Vēl vairāk, vāgnerieši nosūtīti uz Baltkrieviju vārīt ziepes Polijas pierobežā. Iespējams, tādā veidā Kremlis mēģina eleganti ieriebt rietumniekiem un atbrīvoties no neapmierinātajiem vāgneriešiem. Lai nu par ko, bet par Kremļa vājumu tas galīgi neliecina.
Un tā arī, manuprāt, iezīmējas kara beigas. Krievijai ir jānogurst no sankcijām, no pasaules attieksmes un jāsamierinās, ka PSRS apvienot vairs neizdosies. Es ticu, ka mēs to piedzīvosim.
PSRS patiesībā sabrūk šobrīd. Rietumnieki ir ilgi visādos veidos stutējuši Krieviju, domājot, ka tā vairs nav PSRS. Arī, tuvojoties kara beigām, visvairāk būs jāuzmanās no visādiem “palīdzēsim Krievijai saglābt seju”, jo tas tikai paildzinās agoniju, kas izrādīsies mokoša visai pasaulei.
Rietumnieki konsekventi dara visu, kas viņu spēkos, lai tikai Kremlis nezaudētu karā. Tas netiek slēpts, par to runā atklāti. Motivācija – lai tikai paliktu tas zināmais ļaunums. Ej, sazini, kas būs pēc tam! Šķiet, viņi uzskata, ka Kremlis racionāli sarēķinās plusus, mīnusus, sapratīs, ka karā ir zaudētāji, tāpēc minimizēs zaudējumus, pilnībā vai daļēji atkāpsies un liksies mierā uz ilgāku laiku. Es personīgi uzskatu, ka Kremlis ir vēl daudz racionālāks un atšķirībā no rietuminiekiem krievi domā vismaz vairākas desmitgades uz priekšu. Zeme, ko esi pievācis, ir tava. Tā ir vērtīgāka par jebkādu naudu un bezmaz jebkādu karavīru skaitu. Līdz ar to Kremlī pilnīgi pamatoti spriež, ka viņi var darīt jebko un ka nekas nopietns viņiem par to nebūs.
Šodien es teiktu, ka karš nebeigsies pat, ja Ukraina atkarotu pilnīgi visu savu teritoriju. To vispār ir grūti iedomāties. Es minētu, ka kādā brīdī krievi atkal sāks plātīties ar kodolieročiem un teiks, ka viņi negrib, bet ir piespiesti un šoreiz pilnīgi nopietni lai viņus vienreiz liek mierā, citādi..! Bet, ja to kaut kā izdotos noairēt, tāpat paliktu ikdienišķie raķešu uzlidojumu pa civiliedzīvotājiem.
Varbūt ir pāragri teikt, ka Kremlis karā ir uzvarējis un savu panācis. Bet varbūt arī nē.