Piecas dienas Igaunijā

Šogad atvaļinājuma laikā vēlējos dažas dienas pavadīt Igaunijā. Ceļojumu saplānoja un par naktsmītnēm parūpējās mana dzīvesbiedrene. Īsi (cik nu sanāks) pastāstīšu par iespaidiem.

Igaunijā ir viegli braukt ar auto. Tāpēc, ka infrastruktūra ir vienkāršāka un saprotamāka. Nav pusjoslu (kā pie Baltezera), nav pašam jāvaktē, kad būs kārtējais krustojums un drīkstēs atkal braukt uz 90+ km/h, īsāks dzeltenās gaismas ilgums luksoforos. Latvijas pusē arī bija vairāk ātruma pārkāpēju (virs +9 km/h). Pirms foto radariem Igaunijā pat uz ceļa ir uzkrāsots ātruma ierobežojums. Nepamanīt to ir diezgan grūti. Vienīgi Tallinā braukt bija grūtāk, daļēji remontu dēļ, daļēji nesaprašanās ar waze dēļ.

Pērnavā tikai pēc apjautāšanās vietējiem šoferiem sapratu, ka pie veikala pirmā stunda ir bezmaksas. Tikai jāatstāj zīmīte, kad esi mašīnu nolicis, jo atšķirībā no Rīgas Europark automāts tādu neizsniedz.

Sagūglējām, ka svētdienās Tallinā parkošanās ir bezmaksas. Nolūkojām vietu centrā, aizbraucām, izkravājām ratus jaunākajam ģimenes loceklim un tikai tad nejauši ieraudzīju, ka aiz muguras esošajam automobilim ar latviešu numurzīmi aiz stikla tīrītāja aizbāzts 10 minūšu svaigs sods par 31 eiro. Lūk, esot noparkojies maksas stāvvietā. Pieņēmām, ka vecpilsētā varētu būt citi noteikumi un braucu meklēt stāvvietu tālāk aiz stacijas. Vēlāk ieraudzīju stāvvietu kontrolieri, apjautājos un uzzināju, ka, jā, vecpilsētā arī svētdienās par parkošanos ir jāmaksā.

Pērnavā ir apbrīnojami saglabājusies vecā mazstāvu arhitektūra, galvenokārt koka ēkas. Līdzīgi arī Tallinā. Nezinu, kā igauņi to panākuši. Vai viņiem kara postījumu bijis mazāk? Vai viņi pratuši labāk parūpēties par ēkām pēdējos okupācijas / pirmajos neatkarības gados? Varbūt tur vienkārši bijis mazāk entuziastu ar vēlmi sačakarēt pilsētu pēc sava prāta?

Kūrortpilsēta Hāpsalu izskatās pēc nesačakarētas Jūrmalas. Tur vēl ir koka arhitektūra, nav pārspīlētas komercializācijas, nav krievu valodas ik uz stūra. Arī Tallina nešķita tik ļoti komercializēta kā Rīga. Vecrīgā pat pa bruģi normāli paiet nevar, jo jālaipo starp āra kafejnīcu platformām. Kuresārē dažas tādas platformas bija uz brauktuves.

Par krievu valodu turpinot, mēs to manījām apbrīnojami reti. Angļu valodu dažādos uzrakstos redzējām daudz biežāk. Man izskatās, ka igauņi ar krieviem neceremonējas. Vienalga, vai tie būtu vietējie, vai tūristi. Vēl vairāk. Sagadīšanās pēc šobrīd lasu igauņu autora Reina Rauda Perfektā teikuma nāve un manī nostiprinās sajūta, ka igauņi krieviski runājošos (precīzāk – igauniski nerunājošos) uztver kā trešās šķiras cilvēkus. Nu, kā okupantus. Vai tas ir pareizi? Domāju, ka lielā mērā jā. Pie mums joprojām murgo par nacionālo izlīgumu un apbrīnojami daudzi vēsturi ļoti slikti apguvuši jampampiņi gaida laimes lāci Krievijas naudas izskatā, kad valdībā būs Saskaņa, okupācijas jautājumi aizmirsti un nepilsoņiem pilsonība uzdāvināta. Pat uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu mums nav palīdzējušas panākt vai apsteigt Igauniju, kas vienkārši nestrādā ar tiem, kuri prot tikai krieviski. Viņi ir lieliski iztikuši bez vana vene musta perse bučošanas un nekas neliecina, ka Latvijā ierastā pielienošā attieksme spēj dot labākus rezultātus.

Interesanti, ka Tallinā lielā kokakolas pudele maksāja eiro un 9 centus jeb tikpat cik Latvijā. Vajadzēja taču būt par 10 centiem vairāk, jo viņiem ir taras depozīta sistēma. Tā kā gribēju to iemēģināt, tukšo taru laukā nemetām, bet vadājām līdzi. Taras nodošanas aparātus gan pamanīju tikai pēdējā dienā. Tallinas centrālajā stacijā esošais nedarbojās. Atceļā Pērnavā jautājām, kur tādu atrast, jo nekur citur pa ceļam nebijām plānojuši iegriezties. Uzzināju, ka aparāts esot saplīsis un ka tuvākais esot Selverā. Aizbraucām arī līdz Selveram, atradām aparātu un sākām tajā kraut pudeles. Pie trešās aparāts sāka pīkstēt un tur vairs neko nevarēja izdarīt. Visi uzraksti igauniski, abas pogas varēja spaidīt pēc sirds patikas, bet nekas nenotika. Garām ejošie cilvēki palīdzēt nevarēja vai negribēja. Tā nu tara nonāca miskastē. Gājām garām pēc padsmit minūtēm, aparāts joprojām ņēmās pīkstēt. Vēl pēc desmit minūtēm gan vairs nē, bet tad jau mēs visu bijām izmetuši ārā.

Neparastākā maltīte gadījās Kuresāres indiešu restorānā. Ēdienkartē pēc bildītes un apraksta izvēlējos kariju ar kartupeļiem. Atnesa man ēdienu kā citā bildītē. Pēc pretenziju celšanas tika piešķirta 10% atlaide un sniegts paskaidrojums, ka ēdiens esot pareizs, bet bildīte ēdienkartē maldinoša. Drīz vien uzzināju kā ir, kad ēdot kļūst mežonīgi karsti un asaras skrien acīs. Pie asiem ēdieniem neesmu radis, tomēr līdz finišam kaut kā tiku. Nākošajā dienā nācās sadzīvot ar vieglām vēdersāpēm.

No putniem neko neparastu neredzējām. Bija neierasti daudz bezdelīgu, mājas čurkstu un jūras zīriņu. Igauņiem ir vairāk nekā 2000 salu jūrā. Mazākās dod iespēju putniem un roņiem dzīvot salīdzinoši netraucēti. Vēl tur aug daudz kadiķu. Kādu brīdi pavadīju, odziņas lasot vēderā.

Uz lielākajām salām kursē prāmji. Biļete diviem pieaugušajiem, diviem bērniem (vecākajam 3 g.) ar automobili maksāja 14.40 eiro vienā virzienā.

Pirmo nakti pavadījām Muhu salā. Tur bija ļoti skaisti. Neskatoties uz to, ka sala neliela, vismaz stundu braukājām apkārt līdz atradām, kur var pabrokastot. Pirms vienpadsmitiem tā, izrādās, ir problēma. Vēlāk apmeklējām turienes dzirnavas. Par to apskati onkulītis iekasēja divarpus eiro (vismaz zīdainim nebija jāmaksā). Izrādījās, ka dzirnavu komplekss ir viena neliela ēciņa un tualete bez krampīša. Būtu zinājuši, nebūtu tur kāju spēruši.

Sākotnēji biju visai skeptisks pret Kali krātera apmeklējumu. Domāju – kāda jēga braukt skatīties lielu bedri? Uz vietas nācās konstatēt, ka bedre ir ļoti liela, bez pāris minūtēm pat apkārt apiet nevar. Visai iespaidīgi. Starp citu, dodoties uz turieni, sanāca paiet garām Agrim ar Annu. Uzreiz neatpazinu. Žēl, būtu vismaz sasveicinājies.

Vēl ir vērts paskatīties uz Panga klintīm un Keila ūdenskritumu.

Mūsu trīsgadniecei staigāšana nav gluži mīļākā nodarbe. Bet kāpt pa trepēm gan! Pati uzkāpa un nokāpa ~250 pakāpienus Serves bākā. Arī Tallinas mūra fragmentu stāvās kāpnes pievarēja bez problēmām. Tallinas Svētā Olafa baznīcas tornī jauno entuziasti ar līdzīgu pakāpienu skaitu nelaidām, jo tur bija pārāk daudz cilvēku. Skati gan no bākas, gan baznīcas torņa bija vismaz ieejas biļetes vērti.

Serves bākai ir arī muzejs un pat bibliotēka. Viss ir tāds nesen remontēts, izskatās glīti. Tur bija arī liels plakāts ar zaļo vārnu un cits mazāks ar paskaidrojošo tekstu. Šķiet, viņiem neviens vēl nav pateicis bēdīgo ziņu, ka Igaunijā šo putnu vairs sastapt nevar.

Kuresāres Ārensburgas pilī atrodas muzejs ar dabai un vēsturei veltītām ekspozīcijām. Pamaldīties pa pili interesanti, tā ir diezgan liela. Žēl, ka nelaiž augšā kādā no torņiem.

Uz Hāpsalu braucām, lai paskatītos uz pili. Jo tuvāk pilsētai, jo vairāk lielu, neparastu amerikāņu auto redzējām. Pašā Hāpsalu nonācām sastrēgumā to pašu amerikāņu auto dēļ. Ar grūtībām atradām vietu automobilim un devāmies uz pili. Izrādījās, ka tās teritorijā notiek amerikāņu auto festivāls. Ieeja, protams, ar festivāla biļetēm. Būtu zinājuši, nebūtu braukuši. Ar diviem maziem bērniem iedziļināties vecu auto dizainā ir diezgan grūti.

Nervus pakutinošas situācijas gadījās divas. Vispirms automobilim ceļā sāka degt divas no signāllampām. Diezgan nepatīkami. Visai labs laiks pagāja līdz noskaidrojām, ka tas ir saistībā ar dīzeļa filtru un ka to varētu mēģināt salabot, pabraucot ilgāku laiku sporta režīmā. Tas arī tobrīd palīdzēja, lai arī nākošajā dienā procedūru nācās atkārtot.

Otrs piedzīvojums bija nepatīkamāks. Kamēr palīdzēju ģērbties vecākajam bērnam, sešmēnešnieks padsmit sekunžu laikā pārripoja pāri visai gultai un piezemējās uz grīdas. Neko no tā visa neredzēju, dzirdēju tikai būkšķi. Sajūtas pat negribas atcerēties. Tādos gadījumos esot jāvēro, vai kas mainās uzvedībā. Protams, jaunais cilvēks bija nervozāks nekā parasti. Bet zilumus neredzējām, nešķita, ka viņam kaut kas sāp, interese par apkārtējo pasauli un koordinācija bija kā parasti. Pēc divu stundu pauzes ceļojumu turpinājām.

Kopumā ceļojums ļoti patika un mājās pavisam negribējās braukt. Ja mēs būtu divi vien vai tikai ar mazāko bērnu, varētu par to padomāt. Meita piektajā dienā vairs nebija nekāds staigātājs.

Visa ceļojuma laikā internetā skatījos tikai to, kas attiecīgajā brīdī bija pilnīgi nepieciešams. E-pastus, ziņu portālus, tviteri u.c. ignorēju un lieliski atpūtos vismaz šādā ziņā. Iesaku pamēģināt.