Neilgu laiku pirms studiju beigām man bija doma braukt prom no Latvijas. Finansiālu apsvērumu dēļ. Ārzemēs varētu nopelnīt daudz vairāk naudas un varētu domāt ne tikai par izdzīvošanu. Tomēr jo tuvāk studijas nāca beigām, jo vairāk apzinājos šādas izvēles mīnusus.
Vispirms man nāktos pamest savu ģimeni. Tas varbūt nebūtu tik sāpīgi man pašam, kā mājās palicējiem. Tobrīd mājas savā ziņā atgādināja tādu kā lazareti. Varēja visus “paņemt un uzmest”, bet pēc tam man liktos, ka esmu pametis tuviniekus grūtībās. To sev vēlāk būtu grūti piedot.
Otrkārt, tās bija attiecības ar draugiem. Kad studēju Ventspilī, lielāko daļu nedēļas pavadīju tur. Pamazām ievēroju, ka mani Rīgas draugi uztver, ka man “jābūt Ventspilī” un aizvien mazāk aicina kopīgi pavadīt brīvo laiku. Man tas bija nepatīkami un aizvainojoši. Bet ģeogrāfiskais attālums uzlika vecajām draudzībām praktiskus ierobežojumus. Ja gribēju uzturēt attiecības ar draugiem, man vajadzēja tām veltīt vairāk laika nekā ierasts. Visam laika nepietika un vairāki draugi kļuva par attāliem paziņām. Negribēju šo pieredzi tik drīz atkārtot. Tiesa, ja šis būtu vienīgais mīnuss, es to neņemtu vērā.
“Treškārt” es sapratu tikai pamazām. Tā ir intuitīvi saprotamā Latvijas vide, ar to domājot gan dabu, gan kultūras telpu.
Piemēram, Austrālijā ir fantastiska daba. Botāniķiem tur droši vien būtu mēnešiem ilgi ko darīt. Man vairāk simpatizē putni un mēneša laikā, kad biju tur, izjutu skaudību par daudzajām, dažādajām, viegli apskatāmajām putnu sugām. Tomēr dažu nedēļu laikā man tas viss mazliet apnika. Es jutu, ka man trūkst Latvijas rudens, ziemeļnieciski skarbā vide ar tramīgiem putniem, inteliģentās pelēkās vārnas un salīdzinoši vienveidīgie koki. Galu galā es gribēju beidzot ieiet pārtikas veikalā un, nesakot pārdevējai vairāk par nīgru “labdien”, norēķināties par pirkumu un aiziet prom. Parasti jau es tik nepieklājīgs neesmu, bet man pat turienes laipnība un atvērtība bija apnikusi. Es agrāk nezināju, ka arī tādas ir manas vērtības.
Pamatīgs trieciens manai vēlmei aizbraukt bija JRT “Trīs māsas” apmeklējums. Tā gluži nav mana mīļākā izrāde, tomēr pēc tās es sapratu, ka uz JRT turpmāk jāiet regulāri, jo mazums kādas vēl pērles tur slēpjas. Atradumi bija fantastiski. Tādas, tik daudzos līmeņos saprotamas, tik latviskas izrādes citās valstīs vienkārši nebūs. Vēl vairāk, izrāžu skatīšanos nevar atlikt uz tālu nākotni, jo repertuārs mainās.
Ja vien pārcelšanās uz ārzemēm nenozīmē apmešanos uz dzīvi neapdzīvotā teritorijā, tad tur priekšā jau ir citi cilvēki. Vietējie. Valodas barjera ir nozīmīgs, bet pārvarams šķērslis. Vēl paliek vesels lērums citu lietu. Tādas kā attieksme pret pretējo dzimumu, manieres, lomas ģimenē, ķermeņa valoda, izpratne par tīrīgumu, humora izjūta, priekšstats par skaistumu un taisnīgumu, žestu nozīme, personīgās telpas jēdziens, bērnu audzināšanas tradīcijas vai darba ētika. Pieaudzis cilvēks ar to visu nevar tikt galā. Var piemēroties, bet ne pilnībā integrēties. Un tā ir tikai viena problēmas puse.
Svešos, kuri ienākuši dzīvot citā dzīves telpā, vietējie parasti īpaši nemīl, kaut arī var būt izņēmumi. Uzreiz pēc Brexit bija daudz ziņojumu par ksenofobiskām izpausmēm. Daudzi imigranti bijuši pārsteigti, ka viņus, izrādās, nemīl un negrib tur redzēt. Es saprotu, ka, pārceļoties uz dzīvi citur, gribas, lai vietējie tevi pilnībā pieņem kā savējo, bet tā ir vairāk tāda vēlmju domāšana. Mājās cilvēki grib redzēt sev līdzīgus un intuitīvi saprotamus cilvēkus. Tas ir normāli un to tāpat kā cilvēka iekšējo būtību nevar mainīt. Var būt tikai atsevišķi izņēmumi.
Mēdz būt cilvēki, kuri Latviju lamā un skandina, ka “citur tas nav iedomājams”. Man šķiet, ka viņi lāgā nav bijuši ārpus Latvijas, bet, ja arī ir, tad nav vērīgi palūkojušies apkārt. Es varbūt neesmu īpaši bieži un ilgi bijis ārzemēs, bet tomēr pietiekoši daudz, lai pamanītu, ka problēmas ir visur. Korupcija ir problēma arī rietumvalstīs. Nekur nav bezgalīgu veselības budžetu. Pie mums var diezgan brīvi pajokot par nacistiem un fašistiem, kas rietumvalstīs ir daudz grūtāk. Ir gana daudz valstu (varbūt pat vairums no visām), kurās balto cilvēku uztver kā staigājošu, padumju krājkasīti. Problēmas ir visur, lai arī ne vienmēr tādas pašas kā Latvijā. Turklāt tās ir tikai “lielās”, labi pamanāmās problēmas, nevis intuitīvi jūtamās.
Es nevaru apzināt visus faktorus, kuri veido manu iekšējo latviskumu. Tomēr tādi ir un no tiem tikt vaļā nevaru un nevarēšu. Tāpēc esmu spiests sevi atzīt par nacionāli domājošu cilvēku. Vienīgi nacionālisms manā izpratnē ir nevis savas tautas stādīšana augstāk par citām, bet gan savu un tautiešu individuālo atšķirību apzināšanās un vēlme tās aizsargāt. Iespēja dzīvot Latvijā man ir privilēģija.
Latvijas jēga ir tās latviskumā. Nelatviska Latvija būs tikai ekonomiska teritorija. To aizstāvēs tikai tie daži patrioti, kuriem ar Latviju būs emocionāla saikne. Bet to var panākt ar ģimenes vērtībām un kultūru nevis lielākiem pabalstiem vai zemākiem nodokļiem. Tāpēc kultūrai un ģimenes vērtībām valsts līmenī būtu jāatrodas augstāk par visu. Protams, ģimenes vērtības mēdz saprast ļoti dažādi. Es tās saprotu kā tādu indivīda vērtību sistēmas izveidi un attīstību, kuras centrā ir indivīda ģimene, tās intereses un vajadzības.
Kā ekonomiskai teritorijai Latvijai nav lielas jēgas. Mums nav pasaulē sevišķi slavenu tūrisma objektu, nav dārgu derīgo izrakteņu, ir sevišķi agresīvs kaimiņš un sāpīgas okupācijas sekas. Ja Latvija kādreiz kļūs par ekonomiski vadošu spēku Eiropā, tad tikai tādēļ, ka citās valstīs būs savārītas lielas ziepes. To vajadzētu apzināties un dzīšanās pakaļ Eiropas ekonomikai nedrīkst būt pirmā vai otrā prioritāte.
Nobeigumā vēlos citēt Alvi Hermani:
(..) latviešu dzeja, ieskaitot tautas dziesmas, Frici Bārdu (mans mīļākais dzejnieks, starp citu) un Raini, nekādi nepadodas konvertācijai citās valodās. Jo tulkojumā visi šie smalkumi pazūd un svešiniekam tie vienmēr būs nepieejami. Tāpēc latviešu dzeja, gan šī vārda burtiskajā, gan metaforiskajā nozīmē, vienmēr būs kā hermētiska pieredze, kura pieejama tikai savējiem un ir absolūti droša pret ārpasauli. To nekas neapdraud, jo tā ir kā neredzams dārgakmens, kurš nolikts visredzamākajā vietā, tāpēc zagļi to vienkārši nepamana.
Kāpēc „spiests” sevi atzīt par par nacionāli domājošu cilvēku? Arī savu ģimeni mēs zināmā mērā „stādām augstāk” par, piemēram, svešiem cilvēkiem vai pat kaimiņiem, un nevienam nav tiesības par to pārmest. Jo stādam augstāk ne jau tādēļ, ka viņi būtu kādā ziņā pārāki par citiem, bet gan par to, ko viņi personīgi nozīmē tieši mums. Neveselīgi tas kļūst šovinisma veidā, kad sāk darīt pāri citām tautām, necienot šādu pašu pastāvēšanas un kopības vēlmi viņos.
Mani pārņem līdzīgas pašas sajūtas, pavadot ilgāku laiku ārzemēs. Pa īstam latvietis var būt latvietis tikai Latvijā.