Skip to content

Pazudušie 2014

Ceturtdienas otrajā pusē saņēmu aicinājumu piedalīties nākošās dienas daudz-stundu sacensībās. Būšot orientēšanās pa mežiem un kontrolpunkti ar interesantiem uzdevumiem. Organizējot RTU MLĶF SP, ETF SP.

Laika daudz domāt nebija. Piekritu ar domu, ka daudz tādās studentu sacensībās vairs droši vien nepiedalīšos. Par fizisko pusi īpaši nedomāju. Ar skriešanu esmu uz jūs jau kādus padsmit gadus, bet gari staigāšanas gabali mani nebiedē, lai arī pēdējā laikā no tiem mazliet atrasts.

Apģērbu izvēlējos ikdienišķu, daļēji tāpēc, ka uz sacensībām bija jābrauc pa taisno pēc darba. Somā sametu dažus tomātus, halvu, vafeles, 1.5l ūdens pudeli, studentu brokastis un graudu maizes kukuli. Izrādījās pat par daudz.

Braucot visām komandām uz startu Jaunciemā, vizuāli ievērtēju konkurentus – lielākā daļa ģērbušies tā it kā grasītos distanci aizvadīt skriešus. No saviem trim komandas biedriem līdz šim pazinu tikai vienu puisi, ar kuru agrāk bijām startējuši līdzīgās aktivitātēs.

Pirms starta tika iedota karte ar dažiem atzīmētiem kontrolpunktiem – lai iesildītos. Atradām tos, atgriezāmies startā un uzzinājām, ka startēsim desmitie no 13 komandām. Tā kā komandas tika laistas trasē ar 7 minūšu intervālu, nācās uzgaidīt.

Tālāk mūsu kartēs tika atzīmēts viens nākošais kontrolpunkts. Kad sasniedzām to, vajadzēja izpildīt uzdevumu. Pēc tam tika iezīmēts nākošais kontrolpunkts utt. Kopā bija paredzēti 20 kontrolpunkti.

Ļoti naskā solī devāmies uz pirmo. Orientēšanos kartē pārsvarā atstāju pieredzējušākajiem biedriem, jo man tā bija jauna pieredze.

Diemžēl sanāca pamaldīties jau pat pirms pirmā punkta sasniegšanas. Pagriezāmies nepareizā leņķī un palīkumojām pa brikšņiem. Punktā nonācām, vienu komandu palaižot garām. Uzdevums bija – laikā savienot vairākās vietās pārkniebtu vadu, galā piestiprināt spridzeklīti. Pēc tam pa vadiem padot strāvu un radīt blīkšķi. Vadus savienojām, liesma parādījās, sprādziena nebija. Tika tomēr ieskaitīts.

Arī pa ceļam uz nākošo punktu pamaldījāmies. Palaidām vēl vienu komandu garām. Nācās līst starp diviem kokiem savītam drāšu pinumam – katram pa savu caurumu. Papildus asumiņam drātis bija pievienotas elektriskajai strāvai. Man drēbes bija biezas, drusku paveicās un ne reizi pa pirkstiem nedabūju. Citi nebija tik veiksmīgi.

Trešo punktu sasniedzām jau tumsā. Tur sanāca sastrēgums. Izmantojām laiku, lai pasēdētu pie ugunskura, zaļajām pieturām un kaut kā apēšanai. Punktā bijām nonākuši vieni no pēdējiem, kas neraisīja diez ko labas domas. Viens no orgiem manī atpazina savu skolas biedru, es gan viņu atcerējos tikai pēc vārda nevis sejas.

Uzdevums bija – nest visai komandai baļķi, līst ar to cauri šauriem kokiem, rāpot, cilāt vienā ritmā, atspiesties pret zemi utt. Tika sagādātas arī gāzmaskas. Trim no mums bija “aklās” ar aizlīmētiem acu caurumiem. Bija doma, ka redzīgais mūs komandē, bet praksē es nedzirdēju neko no tā, ko man teica. Paralēli stresa uzturēšanai uz mums tika skaļi kliegts, šauts ar kaut ko, bet, kad tu neko neredzi un slikti dzirdi, arī stress rodas lēni. Biedējošāki tie trokšņi izklausījās pa gabalu. Grūtākais bija elpas trūkums gāzmaskā savienojumā ar fizisko slodzi. Kur un kā jādodas, aklajā gāzmaskā nopratu vairāk “pēc taustes”.

Nākošajos uzdevumos vajadzēja tātad:

sameistarot kaķeni un trāpīt ar to mērķī. Iedota tika vienīgi gumija.

Izlozēt sev “ievainojumu”. Tika pieskočots koka zars ievainotajai rokai, kājai, abām kājām vai kur citur, ar ko vajadzēja tikt līdz nākošajam kontrolpunktam. Tā kā ceļš līdz tam sastāvēja no brikšņiem, pārplūdušām, krūmiem bagātām stigām un visapkārt – tumšs, tumšs, tumšs, viegli negāja. Bez lukturīša katram cilvēkam tur klātos vēl daudz, daudz sarežģītāk. Turpceļā nomaldījāmies diezgan pamatīgi. Secināju, ka mans lukturītis ir baigais draņķis, kādu reizi nokritu un vēl pārīti krietni atsitu seju pret zariem. Sāka uzmākties depresīvas domas, kuras gan paturēju pie sevis.

Ielīst kastē un kopīgi atrisināt dažādus teksta uzdevumus. Nosaucot pareizās atbildes, tikām pie atslēgas, lai varētu sevi izlaist laukā. Šis tika izpildīts ļoti ātri. Pēcāk nācās nodziedāt dziesmiņu, mūsu gadījumā Kur tu teci, gailīti mans?

Šaut mērķī ar kartupeļu lielgabalu. Visas trīs reizes tika trāpīts mērķī. Pa ceļam uz šo kontrolpunktu mazliet pat skrējām, lai apdzītu konkurentus un būtu mazāk jāgaida uz uzdevumu. Diemžēl jau tik ātri atklājās tulzna uz vienas no biedru kājām.

Dejas pie datora. Pašam šķita, ka mums iet briesmīgi, bet rezultāts esot bijis visai labs. Pareizo ceļu uz šo punktu mums parādīja draudzīga konkurentu komanda, kas bija atrāvusies no mums par neticamiem pieciem vai pat vairāk kontrolpunktiem. Taisnākais ceļš izskatījās ļoti nepareizs, turklāt samērcējām kājas. Tomēr izrādījās, ka šoreiz neesam nomaldījušies un pat apdzinām vairākus konkurentus.

Aizsiet acis trim dalībniekiem un ceturtajam stāstīt, kur un kā jāliek dēlīši un kājas, lai pārvietotos kādu gabalu pa dēlīšiem vien, nenokāpjot uz zemes. Saņēmām komplimentu kā ļoti draudzīga komanda.

Paēst zupu, banānus, maizi u.c. ēdamlietas. Mūs par kaut ko arī vērtēja, bet tā arī neuzzinājām, par ko tieši. Varbūt par galda manierēm? Šo kontrolpunktu sasniedzām jau gaismā. Pēc tam bija grūti saņemties atkal doties trasē. Vairākas komandas tieši šeit arī izstājās. Mūsu temps pēc ēšanas pamatīgi kritās. Ja pirms tam vairāk gājām visi kopā, tad nu sākām mazliet izretoties “pēc spēka”. Tikmēr biju paspējis pierast pie kartes un salīdzinoši labi orientēties.

Šaut ar loku mērķī.

Trijatā uznest vienu no grupas dalībniekiem kalnā.

Salikt Da Vinči tiltu no dēlīšiem. Kaut ko salikām, tas pat turējās kopā, bet pēc Da Vinči tilta nemaz neizskatījās. Pa ceļam uz šo punktu, forsējām lauku un grāvi. Diemžēl izrādījās, ka grāvis ir daudz dziļāks nekā izskatījās. Divi no mums iegrima līdz viduklim, meitenei klājās drusku labāk, bet ceturtais izlēma jozt apkārt un meklēt tiltu. Laika ieguvums no grāvja forsēšanas izrādījās labi ja pāris minūtes, toties mums tagad bija slapjas, netīras, smirdīgas drēbes un es arī izpeldināju kabatā esošo lukturīti. Labi, ka bija jau gaišs. Mierinājumam varēju, garām ejot, pavērot lauku cīruļus, ķīvīšu dejas un prāvu zosu baru.

Ar aizsietām acīm kopā sasietiem nācās līst pāri kādai virvei un vēlāk līst tai pa apakšu.

10 minūtēs trim “aklajiem” un vienam redzīgajam kopīgiem spēkiem sagādāt žagarus, degšķidrumu un sērkociņus, lai sakurtu sārtu un pārdedzinātu starp diviem mietiņiem piesietu aukliņu.

Ar virves palīdzību četratā kopīgi šķērsot katram savu lentu. Te mēs diemžēl neatradām risinājumu.

Ar trebušetu aizšaut tenisa bumbiņu maksimāli tuvu mērķim. Te izdega krietns robs mūsu komandas biedra jakā, kas bija atstāta netālu no ugunskura. Drusku cieta arī viena no somām.

Pārliet šķidrumu no vienas 5l pudeles otrā ar šļaukas palīdzību, kura karājās pārmesta pār zaru. Tikām galā samērā viegli.

Diviem cilvēkiem turot “kaķenes” gumijas, trešajam šaut pa mērķiem ar kartupeļiem. Diezgan grūti izrādījās gan trāpīt, gan noturēt gumijas.

19. kontrolpunktā uzzinājām, ka esam finišējuši un ka 20. kontrolpunkta nebūšot. Bija jau diezgan silts, nometāmies zālītē pie ugunskura, tikām beidzot pie saviem mobilajiem telefoniem, pagrauzām cepumus un relaksējāmies. Finišējuši bijām piektie ar vairāk nekā stundas atstarpi no ceturtās vietas. Uzzinājām arī, ka pirmā vieta pēc saviem rēķiniem esot pieveikusi ~46 km. Mums tātad bija kas līdzīgs. Patērējuši trasē bijām apmēram 16 stundas, bet tajā ietilpst arī gaidīšanas un uzdevumu pildīšanas laiki.

Vēl tikai atlika aiziet līdz vilcienam un pēc tam arī mājās. No stacijas uz mājām es gāju tik lēni kā nekad agrāk.

Pēc punktu saskaitīšanas vēlāk uzzinājām, ka tiešām esam ieņēmuši piekto vietu no deviņām finišējušajām un 13 startējušajām. Milzu prieka par vietā nebija, bet kopumā – ir labi. Konkurenti bija spēcīgi un skrēja vairāk par mums.

Uzdevumi mums gandrīz visi patika, organizatori bija lieliski pacentušies. Komandas biedri bija lieliski tādā ziņā, ka neviens nečīkstēja, es arī teiktu, ka neviens nebija “vājais posms”. Fiziskā sagatavotība gan mums visiem varēja būt labāka, bet, ja atceros, ka tikai diennakti pirms starta uzzināju par sacensībām, tad kaunēties nudien nav par ko. Un, lai arī nākošajā dienā man pastaigāt bija visai grūti, tomēr pozitīvais enerģijas lādiņš no organizatoriem, komandas biedriem un pat konkurentiem to atsvēra ar uzviju.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *