Par ubagiem un ielu muzikantiem

Pēdējā laikā uz ielām esmu novērojis, ka palicis vairāk cilvēku, kuri prasa vai lūdz ziedot naudiņu. Parasti vecāka gadu gājuma, bet gadās visādi. Reizēm man to cilvēku paliek žēl, bet naudu vienalga nedodu. Redz, ja es to naudiņu dotu, tad tikai, ja man būtu vienalga, kādam mērķim tā tiktu izdota. Bet man nav vienalga!

Dodot naudu, es viņam maksāju par to, ka man prasa naudu. Bet man nepatīk, ja man prasa naudu. Prasa vai lūdz bieži ir viens un tas pats. Formāli jau vienmēr to naudiņu lūdz, bet formāts, kādā tas notiek, reizēm ir visai agresīvs. Piemēram, sēž tante pie aparāta, kur met monētas, lai samaksātu par stāvvietu. Kā tu pateiksi, ka tev nav naudas, ja viņa vēro katru tavu kustību? Starp citu, naudas prasīšana vai pat lūgšana ir sodāma darbība. Drīkst sēdēt maliņā ar savu pastiepto saujiņu vai nolikto trauciņu, bet nedrīkst naudu lūgt skaļi, kas pēdējā laikā diezgan aktīvi tiek piekopts.

Man ir gadījies redzēt, kā, izejot no baznīcas, pensionāre iedod bomzītim dažus santīmus, kurus viņš pēc tam demonstratīvi – lai izrādītos otram bomzītim, triec pret zemi. Manuprāt, tam bomzim kārtīgi pa purnu vajadzētu sadot, bet, nu, lai jau… Mācīšos labāk no citu kļūdām.

Diezgan dīvaini ir, kad redzu vienus un tos pašus cilvēkus ubagojam naudu ilgstoši vienā un tajā pašā laikā un vietā. Es eju uz darbu un ubags stāv turpat manā ceļā. Arī uz darbu atnācis. Vai lai es viņam maksāju par viņa profesionālo nodarbošanos? Vai man tas patīk, ka man tas būtu jāatbalsta? Un kāpēc tieši man tas būtu jādara? Kāpēc man būtu jāstrādā viņa vietā?

Reizēm es iedomājos, par ko šie cilvēki savulaik nobalsojuši vēlēšanās. Un vai vispār ir gājuši balsot. Es to nekad neesmu jautājis, bet pieļauju, ka viņu atbildes mani varētu aizkaitināt. Var jau, protams, aizbildināties, ka šiem cilvēkiem ir švaki ar izglītību, varbūt arī ar informāciju un ka viņi ir mazliet muļķāki par pārējiem, kā dēļ nespēj pieņemt pārdomātu lēmumu. Bet tas, ka tu esi muļķis, jau nenozīmē, ka man par to jācieš. Ciet pats un, ja tiešām nekādu citu variantu nav, ubago vien tālāk. Es to neatbalstu, bet kā rīkojas citi, tā jau ir viņu darīšana.

Īpaša kategorija ir tā saucamie ielu mākslinieki. Domāju, ka daudzi zina tanti, kura, dauzīdama ksilofonu, izdveš vārdos grūti aprakstāmas skaņas. Un tā esot ielu māksliniece. Man gan liekas, ka viņas īstā vieta būtu psihoneiroloģiskajā dispanserā, bet tas tā. Galvenais, ka, dzirdot tantes radīto mūziku, man gribas atrasties no viņas pamatīgā attālumā. Bet ko tad, ja viņa ar savu daiļradi nodarbojas, teiksim, pie manas darba vietas vai citur, kur man jāpavada ilgāks laika brīdis? Piemēram, pie Brīvības pieminekļa, kur es nevēlos, lai mani nepārtraukti traucē kakofonija.

Ir jau vēl arī skaļie krievvalodīgie dziedātāji / strinkšķinātāji tunelī un sevišķi skaļie ūbelētāji (viņi laikam sevi pasniedz kā indiāņus) pie stacijas. Atkal – subjektīvi, bet man drīzāk gribētos samaksāt kādam, lai piespiež šos mākslas darītājus aizvērties. Piemēram, Vācijā (nezinu gan, vai visā teritorijā) esot ieviesta prakse ielu māksliniekiem izņemt licences pilsētas domē. Bez licences ielās darboties nav atļauts. Un tas ir labi, jo nez vai pie licences tiktu tāda ksilofona dauzītāja. Vai onkulītis, kurš tā izpūš Bītlus, ka ausis vien gribas nolocīt.

Ir arī skaisti piemēri. Reiz redzēju, kā viena tūriste stāv pie vijolnieka un, līstot asarām, skatās uz viņu un klausās. Man tas toreiz likās mazliet sirreāli. Vai tad kāds pie mūzikas arī raud? Mūsdienās? Vēl ir Vecrīgas rotējošā tante, kura laikam atkal drīz parādīsies. Kādreiz ar grūtībām valdīju smieklus, redzot, kā viņai pievienojas dejot kādi trīs ārzemju puiši. Man pašam tante nesimpatizē, bet viņa vismaz neuzmācas garāmgājējiem un netraucē ar sevišķi skaļu mūziku. Un, ja reiz kādam viņa sagādā prieku – tad lai jau viņa tur rotē.