Ekonomiskā izaugsme kā pamats globalizācijai un morāles degradācijai – lekcijas konspekts

02.04.11. LU bija klausāma ekonomikas zinātņu doktora Ivara Brīvera lekcija par ekonomikas izaugsmi. Ir sagatavots gan visai pagarš konspekts, pieejams Tautas forumā, gan arī ir pieejama lekcijā izmantotā prezentācija. Var arī palasīt interviju Latvijas avīzē, kurā lektors pauž savus uzskatus.

Balstoties uz prezentācijas materiāliem, ieskicēšu galvenās idejas.

Pirmkārt, jānodala nacionālās intereses no biznesa interesēm. Jo tās ir pretrunīgas. Biznesa intereses aizstāv brīvu tirgu, kapitāla kustību, globalizāciju, virzību uz strauju ekonomikas izaugsmi un ārvalstnieku interešu prioritāti pār Latvijas iedzīvotāju interesēm. Nacionālās intereses saistās ar ierobežotu darba spēka un kapitāla resursu kustību un vietējo iedzīvotāju interešu prioritāti pār ārvalstnieku (investoru) interesēm.

Kas ir labāk – būt par miljonāru-eiropieti, vai vidēji pārtikušu latvieti? Rietumnieciskajā pasaulē par dzīves ideālu tiek uzskatīts pirmais variants.

Taču kosmopolītisms nav ilgtspējīgs. Kosmopolītiskā (multikulturālā) vidē vienmēr indivīda intereses dominēs pār sabiedrības interesēm. Tāpēc šādas sabiedrības ilgstoša eksistence ir stipri apšaubāma, pat, ja tā ir sasniegusi augstu vidējo labklājības līmeni un varenību attiecībā pret kaimiņiem.

Kosmopolītisma un globalizācijas idejas ir vajadzīgas izaugsmei. Izaugsme ir saimnieciskās darbības (ieskaitot spekulatīvo ekonomiku) apjoma pieaugums, ko parasti mēra ar iekšzemes kopproduktu (IKP). Kā to ir parādījuši daudzi ekonomisti (P.Krugmens, T.Džeksons), izaugsme dod labklājības pieaugumu tikai ļoti nelielai iedzīvotāju daļai. Taču šī nelielā iedzīvotāju daļa ir ar ļoti lielu ietekmi sabiedrībā, valstī un masu saziņas līdzekļos. Tāpēc, lai saglabātu savu labklājības pieaugumu, caur masu saziņas līdzekļiem cilvēku apziņā tiek zombēta ideja par izaugsmi kā mērķi, tīšuprāt jaucot “izaugsmes” jēdzienu ar “attīstības” jēdzienu. “Ja nav izaugsmes, tad ir stagnācija” – šāds absurds priekšstats tiek veidots cilvēku apziņā.

Mūsdienu pasaulē izaugsme un globalizācija iet roku rokā. To valstu un vadītāji, kuri cenšas aizstāvēt nacionālās intereses un vērsties pret globalizāciju, tiek pasludināti par “diktatoriem” un jebkādiem līdzekļiem nostumti malā, veicot masu zombēšanas kampaņu, lai varētu apgalvot, ka tas tiek darīts demokrātijas vārdā.

Dabā jebkura izaugsme beidzas ar bojā eju. Tāpat tas ir arī ekonomikā. Vienīgā cerība uz nāciju (un arī atsevišķu cilvēku) izdzīvošanu, ir visu cilvēku domāšanas izmaiņa – atteikties no priekšstata (kas būtībā ir iracionāls) par izaugsmi kā mērķi.

Cilvēka izturēšanos, spriedumus un uzskatus par dzīvi ļoti lielā mērā veido dzīves gaitā jau no mazām dienām gūtie ieradumi, ko katra paaudze nodod nākamajai paaudzei. Lielāko daļu no šiem ieradumiem veido pagātne un tradīcijas. Dzīves laikā cilvēku uzskati mainās, bet ieradumus mainīt ir ļoti grūti. To var izskaidrot tā, ka šie ieradumi nav racionālas apziņas procesa rezultāts. Cilvēki ļoti aizstāv savus ieradumus (institūtus) un neapzināti atstumj jebkādus racionālus skaidrojumus, kas runā tiem pretī. Ļoti spēcīgs institūts ir reliģija.

Institūtu veidošanos ir ietekmējusi konkrētā vide, tāpēc uz Zemes dzīvojošām cilvēku grupām ir radušies visai atšķirīgi institūti. Jo mazāka grupa, jo vieglāk saglabāt institūtus. Ir ļoti apšaubāmi vai ir iespējama institūtu kopība visiem cilvēkiem. Globalizācija ir visnopietnākais drauds institūtu eksistencei.

Jaunradītās inovatīvās idejas noārda iepriekšējo inovatīvo ideju radīto ekonomiku. Līdz ar to jaunais uzņēmējs izspiež no ekonomikas vecos uzņēmējus.

Vecajiem uzņēmējiem ir daudz lielāka iespēja ietekmēt politisko varu, ko viņi arī dara, lai saglabātu savu labo dzīvi. Līdz ar to valsts vārdos gan atbalstīs inovācijas, taču darbos darīs visu, lai tās nepieļautu.

Kur rodas visvairāk inovatīvo ideju? Tur, kur nauda „aug kokos” – spekulatīvajā ekonomikā, respektīvi, finanšu un nekustamo īpašumu tirgos.

Nauda, nevis preces, ir kļuvusi par galveno mērķi ekonomikā. Tehnoloģiskās idejas, kas nāk no strādniekiem un inženieriem, ir nonākušas pretrunā ar “biznesmeņu” tieksmi gūt peļņu ar “finanšu produktiem”.

Komercbankas, kuru mērķis ir pelnīt, dos priekšroku uzņēmēju kreditēšanai tur, kur ir augstāka pievienotā vērtība, un tas acīmredzami ir spekulatīvajā ekonomikā. Līdz ar to spekulatīvā ekonomika izspiež reālo ekonomiku. Inovatīvās idejas spekulatīvajā ekonomikā pietiekami ilgu laiku rada ilūziju par labklājības pieaugumu, taču galu galā ekonomikas likumi dara savu. Visa finanšu piramīda brūk, aizraujot sev līdz uz parādiem veidoto labklājību.

Latvijā valsts vara ir cieši saaugusi ar spekulatīvo biznesu, pārņemot savā kontrolē masu saziņas līdzekļus, tādējādi cenšoties manipulēt ar tautas apziņu. Tas viņiem lielā mērā ir izdevies. Vissliktākais ir tas, ka ir izmainījusies cilvēku, it īpaši jaunās paaudzes domāšana. Pelnīšana ar darbu tiek uzskatīta par nodarbi neveiksmniekiem – veiksmīgie pelna ar “biznesu”, ar to galvenokārt saprotot spekulatīvus darījumus.

Ko mēs varam darīt, lai nepadarītu neiespējamu tādas ekonomikas izveidošanu nākotnē?
# Saglabāt tikumus (institūtus).
# Neļaut izkropļot vērtības.
# Pārveidot domāšanu, atsakoties no iracionālā priekšstata par izaugsmi kā mērķi.