Sen, sen atpakaļ telefonā biju ielicis Zoščenko stāstus. Tie ir ļoti īsi, attiecīgi piemēroti lasīšanai, ja kaut ko jāgaida. It kā tie esot smieklīgi, bet humors tajos ir tik īpatnējs, ka smiekli lielākoties nemaz nenāk. Es tos lasu drīzāk kā laikmeta liecību. Stāstu norises laiks un vieta ir PSRS starp abiem Pasaules kariem.
Kādu laiku stāstus pat lasīju priekšā bērniem. Meita pieprasīja, kaut arī man šķita, ka tie galīgi nav bērniem piemēroti. Visus mazos stāstiņus vēl neesmu izlasījis, bet gan jau kādreiz.
Ieinteresējos par pašu autoru. Mihaila Zoščenko tēvs ir ukrainis, māte krieviete. Dzimis Poltavā, mūsdienu Ukrainā (citur raksta, ka Sanktpēterburgā, Krievijā). Pabeidzis ģimnāziju, bet no universitātes Juridiskās fakultātes izslēgts par nemaksāšanu. Sācies Pirmais pasaules karš, jaunais Zoščenko gribējis mirt un kļuvis par brīvprātīgo. Nesanāca. Vairākas reizes apbalvots. Cietis uzbrukumā ar gāzi, kopš tā laika slimojis ar sirdskaiti un izslēgts no armijas.
Trīs gadu laikā Zoščenko izmēģinājis 10 profesijas un mainījis 12 pilsētas. Tad atgriezies armijā, bet pēc sirdslēkmes atkal demobilizēts.
Mihails Zoščenko sācis rakstīt īsus, humoristiskus stāstus un kļuvis ārkārtīgi populārs. Iespējams, valstī, kurā grūti saprast, vai vispār par kaut ko var jokot, viņam nebija lielas konkurences.
Tomēr kā cilvēks Zoščenko nebija nekāds prieka iemiesojums. Mūsdienās viņam diagnosticētu smagu depresiju, ja ne vēl ko nopietnāku. Autors centies ārstēties, apmeklējis dakterus, centies no sirds, bet kādā brīdī palicis tik slikti, ka pat piecelties no grīdas un paēst nav spējis.
“Pirms saullēkta” ir autora mūža darbs. Viņš tajā meklējis un arī atradis veidu, kā izkļūt no depresijas. Tā ir ļoti atklāta, bet ne naturāla grāmata. Kad vajadzēja evakuēties no Maskavas, bija atļauts ņemt līdzi 12 kilogramus bagāžas. Astoņus no tiem aizņēma piezīmes šai grāmatai.
PSRS vadītājiem nepatika autora popularitāte. Turklāt autors žurnālā sāka publicēt savu “Pirms saullēkta”. Tika publicētas pirmās sešas nodaļas. Pēc tam tika pavēlēts darbu vairs nedrukāt. Tas esot pārāk nepiemērots padomju lasītājam. Lai izrēķinātos ar autoru, ieganstam paņēma kādu bērnu stāstu par pērtiķīti. Tas tika bargi nokritizēts, rakstnieks izmests no visiem amatiem un savienībām. Iztikas pelnīšanai Zoščenko strādājis pat par kurpnieku.
Bet tad nomiris Staļins. Zoščenko atjaunoja rakstnieku savienībā. Tad atbrauca angļu studenti un publiskā pasākumā pajautāja autoram, ko viņš domā par savu izslēgšanu no savienības. Zoščenko atbildējis, ka sevi par vainīgu nav uzskatījis. Par šo brīvdomīgo atbildi Zoščenko no rakstnieku savienības izslēdza atkārtoti.
Pēc četriem gadiem autors mira, tā arī neredzējis savu mūža darbu publicētu.
Cilvēks karojis par PSRS, bijis pārliecināts komunists, iepriecinājis daudzus līdzcilvēkus visnotaļ drūmajos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, rakstījis humoristiskas lugas pieaugušajiem un stāstus bērniem par Ļeņinu, izsmējis fašismu, atkal devies uz fronti, galu galā uzrakstījis pret sevi diezgan nežēlīgu darbu, lai tikai, iespējams, palīdzētu citiem, un ko viņš ieguva? Praktisku iznīcināšanu, pie tam divas reizes.
Jutos ieintriģēts. Kas gan tik briesmīgs viņa grāmatā ir bijis? Sameklēju eksemplāru archive.org angļu valodā un ķēros klāt.
Autors stāsta, ka kopš jaunības viņu allaž pavadījušas skumjas, drūmums un melanholija. Iemeslu viņš nav zinājis, bet ticējis, ka pesimistisks skatījums uz dzīvi piedienas tādam domājošam cilvēkam no labi situētas ģimenes kā viņš. Armijā viņš devies brīvprātīgi, jo gribējis mirt. Tomēr karā viņš juties gandrīz vai laimīgs. Pēc kara beigām skumjas atgriezušās. Viņa teoriju, ka nomāktība ir inteliģences pazīme, satriecis kāds sanatorijā sastapts muļķis, kas sirdzis ar līdzīgu kaiti. Autors lasījis grāmatas, izrakstījis citātus, kur cilvēki jutušies līdzīgi viņam. Un tad izspriedis, ka iemesls slēpjas viņa paša dzīves notikumos. Tikai kuros?
Tālāk seko autora emocionālākās dzīves epizodes. Ārkārtīgi koncentrēti Zoščenko aprakstījis dažādus notikumus. Piemēram, randiņu vai atgadījumus karā. Katra epizode ir vidēji vienu lappusi īsa. Autors nav centies izstāstīt visu līdz galam, reizēm nav pat pieminējis savas izjūtas, ko tāpat var noprast. Ir situācijas apraksts un notikums. Kā izrādās, ar to pietiek, lai panāktu mulsinoši spēcīgu emocionālu iespaidu. Reti kurai daiļliteratūrai, Zoščenko stāstus ieskaitot, piemīt līdzīgs efekts. Autora talants ir apbrīnojams.
Pēc apmēram pusgrāmatas autors stāstiem liek punktu. Viņš apmeklē savas bērnības mājas, pēc kā viņam paliek tikai skumjāk. Tad autors pievēršas savu sapņu jeb drīzāk murgu analīzei. Viņš dodas pie speciālistiem, bet tajā laikā modē ir Freida seksuālās interpretācijas, kas autoram nešķiet pieņemamas. Bet, ņemot talkā Pavlova atklātos nosacījumu refleksus, viņš turpina meklēt pats savas interpretācijas. Autoraprāt, meklējumi ir sekmīgi. Teiksim, viņu sagrābjoša roka un tīģeri sapņos. Divu gadu vecumā viņam izdarīta operācija bez anestēzijas. Mamma aiz operācijas zāles durvīm, dzirdot viņa kliedzienus, noģībusi. No tā laika bezapziņā palikušas bailes no rokām un asmeņiem.
Pēc baiļu cēloņu noskaidrošanas Zoščenko jūt, ka bailēm vairs nav tādas varas pār viņu. Autors sevi uzskata par izveseļojušos.
Tālāk Zoščenko piemēro sevis atklātos psihes principus dažādiem citiem cilvēkiem viņu situācijās un redz, ka viņam ir taisnība. Autors pat analizē dažādu slavenu krievu rakstnieku dzīves. Viņš piemin arī, ka zinātnieki atklājuši cilvēku izstarotus elektromagnētiskus viļņus, ko latviešu valodā droši vien apzīmētu kā auru.
Seko gan epilogs, gan pēcvārds. Tajos autors raksta jau pavisam apcerīgi. Bet tāda arī grāmata ar laiku paliek, pēc saviem koncentrētajiem stāstiem grāmata palēnām kļūst par garu, ne sevišķi labi strukturētu eseju. Un tomēr – autora pārliecībā par sevis atrasto metodi ir kaut kas līdz galam nepārliecinošs. Šķiet, ka viņš mēģina pārliecināt pats sevi.
Interesants ir tulkotāja Gerija Kerna pēcpēcvārds. Tajā viņš atklāj, ka Zoščenko līdzcilvēkiem atstājis drūmu iespaidu par sevi. Tulkotājs neslēpj šaubas par “Zoščenko metodi”. Viņš arī pastāsta, ka gadu pēc šīs grāmatas publicēšanas pārtraukšanas Zoščenko esot saticis kādu Čukovski. Tas viņam esot teicis, ka īsās epizodes esot tik vienkāršas un dabiskas, ka autors visdrīzāk pat neapjaušot savu meistarību. Čukovskis ieteicis epizodes izņemt no pārējā teksta un publicēt atsevišķi. Zoščenko apvainots reaģējis – Ko tu saki? Izņemt tās ārā? Ko tu iedomājies, izņemt tās ārā?
Pirmajā brīdī gribas Čukovskim piekrist. Ir žēl, ka īsās, spilgtās epizodes pazūd pārējā darba specifikas un kvalitātes trūkuma dēļ. Tomēr grūti pateikt, kā izskatītos īsās epizodes ārpus konteksta. Iespējams, nemaz ne tik labi.
Bet vai ir vērts lasīt pilnīgu visu grāmatu? Manuprāt, nē. Var jau būt, ka kādam līdzēs autora interpretācijas un pārdomas, bet lielas cerības es uz to neliktu. Nedomāju, ka grāmata kādreiz sagaidīs savu tulkojumu latviešu valodā, un nevajag arī.
Lasīju ilgi, vismaz mēnesi. Sākums aizraujošs, beigas mazliet mokošas. Bet man personīgi šī grāmata kopā ar autora īsajiem stāstiem, viņa paša biogrāfiju un tā laika brutālo vidi veido vienu veselumu. Kopumā tas viss šķiet skumji un muļķīgi. Sava laikmeta liecība.
Subjektīvais baudījums 7/10.
Visbeidzot ielikšu vienu epizodi savā tulkojumā no angļu valodas.
Pie vecmāmiņas
Mēs ciemojamies pie vecmāmiņas. Sēžam pie galda. Tiek pasniegtas pusdienas.
Mūsu vecmāmiņa sēž blakus mūsu vectētiņam. Vectētiņš ir resns un gauss. Viņš izskatās pēc lauvas. Un vecmāmiņa izskatās pēc lauvenes.
Lauva un lauvene sēž pie galda.
Es pa laikam pablenžu uz vecmāmiņu. Viņa ir mammas mamma. Viņai ir sirmi mati. Un tumša, pārsteidzoši skaista seja. Mamma teica, ka jaunībā viņa bijusi neparasti skaista.
Tiek ienesta zupas terīne.
Tas nav interesanti. Es to tikpat kā neēdu.
Bet tagad tiek ienesti pīrādziņi. Tas nav slikti.
Vectētiņš visiem ielej zupu. Pasniedzis viņam savu šķīvi, saku vectētiņam:
– Man tikai pilīti.
Vectētiņš tur pavārnīcu pār manu šķīvi. Viena pilīte zupas iekrīt manā šķīvī.
Pārsteigts un aizkaitināts skatos uz pilīti.
Visi smejas.
Vectētiņš saka:
– Viņš prasīja pilīti. Es izdarīju kā viņš teica.
Es negribēju zupu, bet nez kāpēc jutos sāpināts. Es gandrīz raudāju.
Vecmāmiņa teica:
– Vectētiņš tikai pajokojās. Dod man savu šķīvi, es to piepildīšu.
Es viņai neiedevu savu šķīvi un pat nepieskāros pīrādziņiem.
Vectēvs teica mammai:
– Viņš ir slikts puika. Viņš nesaprot jokus.
Mamma man teica:
– Uzsmaidi vectētiņam. Atbildi viņam.
Es dusmīgi palūkojos uz vectētiņu. Klusi teicu viņam:
– Es vairs nekad nenākšu tevi apciemot.
Es gāju ciemos pie vecmāmiņas vienīgi pēc vectētiņa nāves. Viņš nebija mans īstais vectētiņš. Un man nebija žēl, ka viņš nomira.