Par masu medijiem

Ir tāds interesants uzņēmējdarbības veids kā informācijas pārdošana lielos apmēros. Ar to nodarbojas tā saucamie masu mediji. Šie uzņēmumi parasti ir labi pelnoši un tā kā masu mediju izplatītā informācija skar ikvienu no mums, būtu vērts padomāt un saprast dažus šī uzņēmējdarbības veida darbības principus.

Lai informāciju varētu pārdot, vispirms pie tās ir jātiek. Ja tiek pārdotas “ziņas Latvijā”, ir jābūt reāliem notikumiem, par kuriem ziņot. Bet ne jau katru dienu atgadās kas tāds, par ko rakstīt un ziņot. Tas nozīmē, ka piepeši beigušās preces pārdošanai. Interneta ziņu portāliem tā nav ļoti kritiska problēma, jo lapā var atstāt vakardienas ziņu virsrakstus. Bet ko darīt radio un TV? Paziņot – atvainojiet, šodien Latvijā nekas ievērības cienīgs nav noticis un tāpēc mēs jums neko nestāstīsim un nerādīsim? Varbūt arī parastais skatītājs / klausītājs ar to būtu apmierināts, bet reklāmdevējs, kurš nodrošina jebkura masu medija lielāko daļu ienākumu, noteikti nē. Skatītājam un patērētājam zustu jēga skatīties TV un klausīties radio. Tāpēc ziņas vienmēr tiek atrastas. Pat ja to nav. Katru dienu pie tā strādā profesionāli žurnālisti un redaktori, tāpēc patērētāji parasti šādas situācijas iestāšanos nemaz nepamana. Tādējādi patērētāji sagremo informācijas drazas, kuras patiesībā viņiem nemaz nav vajadzīgas.

Reizēm mūsu uzmanības vērts ir jaunums, kura uzzināšanai patērēsim 10 minūtes, reizēm 30, bet reizēm tādu jaunumu nebūs vispār. Audio un video formāta ziņām nav iespējams ātri “pārlaist acis” un šķirt tālāk. Tās ir tikušas veidotas ar mērķi aizpildīt laiku jebkā, lai tikai skatītājs nebūtu pārāk garlaikots. Faktiski tās ir ziņas – izklaide. Bet vai mēs tiešām vēlamies izklaidēties, klausoties vai skatoties ziņas? Varbūt ātrāk, ērtāk un objektīvāk būtu īsi un koncentrēti visu nepieciešamo izlasīt internetā, grāmatās, avīzēs vai citā drukātā formātā, ko pēc vajadzības varētu aizšķirt tālāk vai pašķirt atpakaļ, kad paši vēlamies. Tad paliktu pāri daudz vairāk laika tiešām pilnvērtīgam darbam vai izklaidei nevis abiem kopā.

Ir vēl viens aspekts, kurš nav atkarīgs no ziņas formāta. Tā ir ziņas objektivitāte. Katrs informācijas sniedzējs var sniegt tieši tādu informāciju, kādu tas vēlas un kāda tam ir izdevīga. Tādā veidā viegli ir iespējams iespaidot neuzmanīgāka informācijas patērētāja uzskatus un viņš to pat neievēros.

Bet nepatīkamākais informācijas pārdošanas biznesā ir nepieciešamība ziņām būt ar negatīvu nokrāsu. Diemžēl pozitīvām ziņām cilvēki nepievērš daudz uzmanības. Vismaz noteikti ne tik daudz kā negatīvām, īpaši tādām, kuras skar viņus pašus. Pozitīva informācija cilvēku nomierina un ved uz pašpietiekamu stāvokli, kurā masu mediju sniegtā informācija vairs nav nepieciešama. Bet tā kā ziņu pārdošana tomēr ir bizness, nepieciešams, lai patērētājiem būtu noturīga interese par piedāvāto preci. Tāpēc arī ziņās vienmēr dominē un, lai cik skumji tas arī nebūtu, vienmēr dominēs negatīva, uztraucoša informācija.

Salīdzinot ar citiem uzņēmējdarbības veidiem, atgriezeniskā saite no patērētāja ir sevišķi vāja. Lielais vairums patērētāju nesniedz nekādu atbildes reakciju. Un tie, kuri tomēr to sniedz, gandrīz vienmēr komentē ziņu saturu nevis to nepieciešamību kā tādu. Tātad patērētājs nav prasīgs un viņam var mēģināt iesmērēt jebko, kas arī bieži ir novērojams. Turklāt informācijas patērētājs vienmēr tiek pie “kaķa maisā”. Viņš nekad iepriekš nezina, ko saņems, pirms nebūs preci jau patērējis. Informācijas patērētājs gaida, cer uz kaut ko interesantu vai trauksmainu un nekad nezina, vai tas būs tā vērts. Vēl viens paradokss – ja patērētāja vēlmes tiks pilnībā apmierinātas, viņš produktu vairs nepatērēs, kas ir pretrunā ar informācijas piedāvātāja interesēm. Tātad patērētājam vienmēr jāpaliek tikai daļēji apmierinātam. Tādējādi informācijas patērētājs pa vidu savu vēlmju apmierinājuma gaidām patērēs daudz jo daudz viņam nevajadzīgas un pat kaitīgas informācijas.

Visbeidzot eļļu ugunij pielej informācijas tirgotāju savstarpējā konkurence. Informācijas pārdevējam vienmēr jācenšas piedāvāt savu produktu ātrāk, interesantāk un pēc iespējas vairāk cilvēkiem, nekā to spēj konkurenti. Tas nozīmē, ka ziņām jābūt vēl trauksmainākām un izklaidējošākām. Kopā izveidojies produkts ir savdabīgs kokteilis no ziņām, šausmām un izklaides. Turklāt, ļoti iespējams, ar manipulatīvu saturu. Vismaz tik daudz, lai veicinātu patērēt vēl arī nākošos produktus.

Ko tas nodara informācijas patērētāja prātam un uzskatiem, pilnībā izprast ir sarežģīti. Bet tāda iedarbība pastāv un tās spēku ir grūti pārvērtēt. Ja visu laiku masu medijos netiktu atspoguļoti vieni un tie paši cilvēki, lai cik muļķīgas un melīgas frāzes viņi arī neteiktu, un vēlētāji netiktu “iepazīstināti” ar partiju reitingiem, par ko vēlēšanās nobalsotu cilvēku vairākums? Ja jaunieši, kuri 13.01.2009. pēc mītiņa Doma laukumā nekad neko nebūtu dzirdējuši par nemieriem Tallinā un citās pilsētās, vai viņiem maz ienāktu prātā piedalīties grautiņu organizēšanā? Vai uz Doma laukumu vispār kāds būtu atnācis, ja masu medijos visu laiku netiktu negatīvā gaismā rādīti un kritizēti valdības un Saeimas darbi?

Informācijas pārdošanas bizness ir kā kropls neradījums, pret kuru ir ļoti grūti cīnīties. Tas neredzami traumē informācijas patērētāju uzskatus un vērtību sistēmu. Tas manipulē ar cilvēku vajadzībām būt informētiem, tikt uztrauktiem vai izklaidētiem un parazitē uz šo vajadzību rēķina. Diemžēl tā spēki ir ļoti lieli, jo pavisam bez informācijas vairumam cilvēku dzīvot nav iedomājami. Tāpēc neaicinu nevienu atteikties no masu mediju piedāvātās informācijas kā tādas, bet gan:
– rūpīgi izvērtēt kāda informācija, cik daudz, kādā formātā katram no mums ir nepieciešama,
– kritiski vērtēt visu informāciju, kura pie mums nonāk ar masu mediju starpniecību,
– izvairīties no jebkādas masu mediju vai uzņēmējdarbības pārstāvju sniegtās informācijas, kura mums nav nepieciešama,
– neņemt pretī nekvalitatīvu ziņu / izklaides / šausmu kokteili, ja ir iespējams no tā izvairīties.

Tautas forums.