Nav neviena cilvēka, lai cik gudrs viņš būtu, kas jaunībā nebūtu izrunājis vārdus vai dzīvojis tā, ka gribētos atsacīties no šiem vārdiem vai rīcības. Taču agrākais nepavisam nav jānožēlo, jo nav iespējams būt pārliecinātam, ka sasniegta gudrība tādā mērā, kādā iespējams, kā vien tad, ja cilvēks izgājis cauri visām smieklīgajām vai riebīgajām inkarnācijām, bez kurām pēdējā inkarnācija nav īstenojama. Zinu, ka ir jauni cilvēki – cienījamu vīru dēli un mazdēli, kuriem pasniedzēji kopš koledžas ir iemācījuši gara cildenumu un morāles eleganci. Iespējams, viņiem nekas dzīvē nav atmetams, viņi varētu publicēt visu, ko ir sacījuši, un parakstīties zem tā, bet tie ir nabadzīgi gari, nespēcīgi doktrināru pēcteči, viņu gudrība ir negatīva un neauglīga. Gudrība nav saņemama gatava, tā katram pašam jāatklāj ceļā, ko neviens nespēj noiet mūsu vietā, neviens šo ceļu mums nevar aiztaupīt, jo gudrība ir viedoklis, no kura raugāmies uz lietām. Mūži, kurus apbrīnojat, stāja, ko uzskatāt par cildenu, nav saņemami no ģimenes tēva vai skolotāja, tam visam ir bijis pavisam citāds iesākums, ko ietekmējis visapkārt valdošais ļaunums vai banalitāte. Šie mūži ir cīņa un uzvara. Es saprotu, ka tēls, kādā mēs pastāvējām pirmajā dzīves posmā, liekas nepazīstams un katrā ziņā ir nepatīkams. Tomēr to nevajag noliegt, jo tas liecina, ka tiešām esam dzīvojuši.
Ziedošu jaunavu pavēnī, Marsels Prusts
Sarežģīti, bet tomēr, kļūdīšanās ir mācību elements un bez tās nevar iztikt, svarīgākais ir pareizā laikā ir darīt pareizus secinājumus, kas pēc būtības ir rakstīts augstāk minētajā tekstā. 🙂