Skip to content

Par digitālajām fotogrāfijām

Kopš digitālā fotoaparāta ienākšanas cilvēku ikdienā, pamazām izplatījušās arī dažādas ne sevišķi patīkamas blakus parādības. Balstos uz personīgajiem novērojumiem, varbūt būsiet saskārušies ar līdzīgiem gadījumiem.

Gandrīz ikviens, kurš savā īpašumā tur ne-lētā gala digitālo fotokameru, sevi sāk uzskatīt par Fotogrāfu. Manis pēc, protams, vienīgi nav sevišķi patīkama reizēm jūtamā attieksme – visi kā parasti cilvēki, bet es – Fotogrāfs. Reizēm Fotogrāfi sapulcējas bariņos vai kā citādi apmainās ar domām un idejām par saviem interešu objektiem, bet vienalga nepamet sajūta, ka viņi ir īpaša cilvēku suga un katrs kā subjekts ir sevišķi unikāls un visādā ziņā vislabākais eksemplārs. No cilvēku sugas viņi nereti sevi atšķir ar pašpriviliģētām tiesībām rāpties pāri sētām, norobežojošām apmalēm vai jebkur aizlīst priekšā pārējiem mirstīgajiem.

Nākamā tendence gan nav tik daudz saistīta ar Fotogrāfiem, bet gan ar parastiem mirstīgajiem. Tas ir, tiek saliktas dažnedažādas fotogrāfijas dažnedažādos albumos un gaidīti komentāri. Atkal, manis pēc, protams, bet nelaime tā, ka parasti bildes ir diezgan nekvalitatīvas vai ar primitīvu tematiku. Piemēram, “es”, “es pagriezusies pa labi”, “es nopietna”, “es ar mašīnu”, “es ar mašīnu, pagriezusies pa kreisi”, “es pie stūres”. Toties komentāri pie tām nekad nav negatīvi. Es vismaz neesmu redzējis un arī pats neriskētu nevienam sev pazīstamam cilvēkam publiski paziņot, ka, nu, zini, šī bilde gan tev tā ne visai izdevusies. Bet vai kā vajadzētu!

Reizēm aizdomājos, kur paliek citu cilvēku safotografētais materiāls? Vai tas tiek attiecīgi sašķirots, salikts pa mapītēm, nekvalitatīvās bildes samazinātas vai izdzēstas, salikti nosaukumi un / vai koriģēti radušies trūkumi? Nez kāpēc man liekas, ka lielākoties tiks veikta labi ja viena vai divas no šīm darbībām. Es jau pats neesmu diez cik čakls fotogrāfiju kārtotājs, jo zinu, cik laika šī nodarbe paņem, ja vēlos to paveikt kvalitatīvi. Bet es vismaz pa laikam pacenšos. Jo, ja bildes netiek kārtotas vispār, ar laiku to jūklī sameklēt kaut ko konkrētu kļūst neiespējami. Fotogrāfiju skaits pieaug aritmētiskā progresijā un ātri tiek aizmirsts, kurā datumā vai pat gadā interesējošā bilde tika uzņemta. Pēc kā tad vairs sameklēsi sev interesējošo, ja pat nosaukumu mapītei nebūsi uzlicis?

Bieži vien cilvēki arī neaizdomājas, ka bildes derētu samazināt. Īpaši svarīgi tas ir, ja fotogrāfija nav diez cik kvalitatīva, bet ārā dzēst arī negribas. Piemēram, drusku izplūdusi fotogrāfija, kas uzņemta naktī. Nu, nevajag to atstāt tādā pašā kvalitātē kā normālās, labās fotogrāfijas. Varbūt tie 1-2 Mb uz bildi neliekas daudz, bet pie 100-200 fotogrāfijām, kas nebūt nav daudz, tas nozīmēs jau 100-400 Mb. Tas gan nav maz, manuprāt.

Un pēdējā interesantā lieta – cik bieži cilvēki šīs bildes paši arī apskata? Reizi gadā varbūt? Vai arī tajā jūklī jau ir tik ļoti apnicis orientēties, ka labāk tam klāt tā arī neķerties? Varbūt labāk nekad..?

2 thoughts on “Par digitālajām fotogrāfijām”

  1. Atceros, kādreiz te daudzi smējās par japāņu tūristiem, ka viņi pasauli redz caur objektīvu un nepārtraukti knipsē. Smējās, jo pašiem vēl nebija iespējas to darīt. Bet kopš visiem arī te ir iespēja knipsēt bez jēgas, cilvēki mēdz atgriezties no viena vakara viesībām ar bildēm, kuru skaits mērāms pāris simtiņos. Nez vai viņi visi varētu sevi dēvēt par Fotogrāfiem. Drīzāk par Knipsētājiem 🙂 Agrāk, kad fotogrāfijas tapšanas process bija sarežģītāks (tajā ziņā, ka prasīja vairāk piepūles un iesaistes no pašas personas), ar to nodarbojās ierobežotāks skaits cilvēku, jo tas prasīja padziļinātu interesi.

Leave a Reply to susliks Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *