Bērnībā Pepija bija viena no grāmatām, ko šad tad pārlasīju. Man to droši vien būtu bijis puslīdz jāzina no galvas, bet izrādījās, ka atmiņas izbalējušas. Devu Pepiju lasīt meitai, pats tajā mazliet ieskatījos un sapratu, ka vēlos to pārlasīt. Tā arī darīju. Nez vai par pašu Pepiju ir vērts rakstīt atsauksmi, vismaz lasot man šķitaRead More »Pepija, kara dienasgrāmatas un sieviete aiz Pepijas
Kad esam ar meitu bibliotēkā, tad viņa priekš sevis izvēlas vienu grāmatu, es priekš viņas arī vienu grāmatu. Parasti viņas izvēlētā ir plāna, bilžaina un gandrīz bez teksta, tāpēc es to kompensēju ar vārdiem bagātāku klucīti. Oskars kā reiz šāds klucītis arī ir. Par laimi, ir arī bildes, lai lasīšana nebūtu pārāk vienmuļa. Mājās meitaRead More »Andruss Kivirehks – Oskars un lietas
Šajā nelielajā grāmatiņā ir četri stāsti. Pēc to izlasīšanas dziļi šaubos, ka šis darbs vēl sastaps daudz lasītāju, varbūt vienīgi kādus pētniekus, tāpēc atļaušos īsi pārstāstīt. Vecais pilskungs ir par ļoti bargu vācu muižnieku un jaunu pāri – Luzi un Indriķi. Abi jaunie grib apprecēties, bet Indriķim jāiet armijā, Luzi noskatījis vagara dēls un puisisRead More »Augusts Deglavs – Vecais pilskungs
Vispār šī grāmata pie manis nonāca, lai atdodu tur tam džekam, kas savāks pārējās nederīgās grāmatas. Sanāca ne gluži tā. Un tad man gadījās slimot ar koronavīrusu, un pa naktīm bieži negulēju, un neko baigi inteliģento lasīt nespēju, un šis, likās, varētu derēt. Kasparu Kambalu es vēl atceros kā basketbolistu. Esmu tāds kā basketbola līdzjutējsRead More »Armands Puče – Kambala …, āmen!
Kādudien gribēju palasīt ko līdzīgu Solārim un cerēju, ka Lavkrafts varētu derēt. Ņēmu Stāstus, patiesībā pat nezinu, vai vēl kas latviski ir arī pieejams. Grāmatā ir septiņi stāsti, pirmie īsāki, tālākie garāki. Atklāti sakot, pēc otrā stāsta biju gatavs grāmatu likt nost. Neredzēju tur neko interesantu. Gaidīju kaut ko inteliģentu, bet saņēmu diezgan primitīvus šausmuRead More »Hovards Filipss Lavkrafts – Stāsti
Kad biju maziņš, gribēju spēlēt klavieres. Mamma prātīgi teica, ka klavierēm mums dzīvoklī nav vietas. Tad nu nekā. Vēlāk es uzsāku skolas gaitas skolā ar mūzikas novirzienu. Bet iedalīts tiku vispārizglītojošajā, nevis mūzikas klasē. Atkal nekā. Tiesa, bija vairāki bērni, kas skolas gaitas uzsāka kopā ar mani parastajā klasē, bet kādā brīdī pārgāja uz mūzikasRead More »Vladimirs Zismans – Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs
Ja mēģinu atcerēties, kad pirmoreiz uzzināju, kas ir Miks Zvirbulis, tad nesanāk. Gana sen, acīmredzot. Senajos laikos, kad mums vēl ģimenē nebija bērnu, viens no vaļaspriekiem bija kino. Nevis tas, ko rāda Forum Cinemas, bet drīzāk KSuns, Splendid Palace, kinomuzeja repertuārs. Diezgan daudz bijām redzējuši arī latviešu kino un mēs gan sapratām, kāpēc citiem liekas,Read More »Brigita Eglīte – Miks Zvirbulis. Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals
Nevaru teikt, ka būtu daudz slavenu cilvēku, pret kuriem izjūtu īpašu cieņu. Jo par ko tad? Par to vien, ka slavens vai kāds par viņu labi izsakās? Tas neko nenozīmē, mēdz slavēt arī pēdējos draņķus. Zigmars Liepiņš manī raisa cieņu ar komponista darbu, radio SWH veidošanu un attīstību, kā arī lapu, kurā var noklausīties viņaRead More »Zigmars Liepiņš – Mūzaīka
Kā izrādījās, Ostaps Višņa jeb Pāvels Gubenko ir ukrainis. Vai man maz gadījies lasīt citu ukraiņa grāmatu, grūti pateikt. Iespējams, ka jā, bet šī gan laikam būs pirmā, kad jau lasīšanas gaitā skaidra kļūst autora tautība. Gandrīz visi stāsti ir pārspīlēti mednieku stāstiņi jeb feļetoni. Piemēram, uz medībām ejot, ļoti svarīgi ņemt līdzi glāzīti, laiRead More »Ostaps Višņa – Humoristiski stāsti
Šī grāmata būtu pelnījusi garu un rūpīgu atsauksmi, bet tāda man šobrīd nav pa spēkam. Tā kā izvēle ir starp “neko” un “kaut ko īsu”, tad došu priekšroku otrajam variantam. To, ka laiks pienācis Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumiem, sapratu pēc Jāņa Mauliņa Tālavas izlasīšanas. Gribēju pārliecināties, vai tad tiešām kari ar senajiem igauņiem bijuši tādi,Read More »Uldis Ģērmanis – Latviešu tautas piedzīvojumi