Skip to content

Vladimirs Zismans – Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs

Kad biju maziņš, gribēju spēlēt klavieres. Mamma prātīgi teica, ka klavierēm mums dzīvoklī nav vietas. Tad nu nekā. Vēlāk es uzsāku skolas gaitas skolā ar mūzikas novirzienu. Bet iedalīts tiku vispārizglītojošajā, nevis mūzikas klasē. Atkal nekā. Tiesa, bija vairāki bērni, kas skolas gaitas uzsāka kopā ar mani parastajā klasē, bet kādā brīdī pārgāja uz mūzikas klasi, piemēram, šis slavenais diriģents. Es nē, kaut vai tāpēc, ka nevēlējos uzprasīties uz papildus nodarbībām skolā. Un varbūt arī labi, ka tā, kaut gan kārdinājums iemācīties kaut ko pašam tīkamu nospēlēt uz klavierēm man joprojām mazliet ir.

Tomēr skolas orķestrim pilnībā paiet garām neizdevās, jo vienugad regulāri nācās sēdēt tā mēģinājumos. Iespaidi par diriģenta Haralda Bārzdiņa negaidītajiem uzkliedzieniem, balss saišu spēku un brīžiem arī dusmu izvirdumiem nav aizmirsušies vēl šodien. Tajā pašā laikā toreiz mēģinātais Nabuko cietumnieku koris man palicis atmiņā kā ļoti skaists skaņdarbs, kas man noteikti nebūtu tā iepaticies, ja to nebūtu klausījies daudzas reizes orķestra izpildījumā klātienē.

Bet par grāmatu. Kā jau nosaukums liecina, tā ir par orķestri un tā aizkulisēm. Par notīm, mūzikas instrumentiem, vēsturi, izbraukumiem un daudz ko vēl. Grāmata ļoti smieklīga. Es pat teiktu, ka pārāk. Kā tā var būt? Ja autors gribēja rakstīt grāmatu par orķestri un ar to saistīto, tad grāmatai vajadzētu būt nopietnākai, jo citādi lietderīgā informācija pazūd uzjautrinājumu gūzmā. Varbūt orķestra profesionāļiem tas nemaz netraucē, bet man kā cilvēkam, kurš orķestri vienīgi redzējis no malas, intelektuālu prieku sagādā uzzināt ko jaunu. Uzzināju jau arī, bet palikusi tāda mazuma piegarša.

Kādi tad ir tie uzjautrinājumi? Par cilvēkiem, ne jau par instrumentiem. Teiksim, nodaļu sauc Čello, bet rakstīts ir par čella spēlētajiem, kādi viņi solīdi un atbildīgi ļaudis. cik viņiem grūti čellu staipīt apkārt un, nedod Dievs, kaut kur atstāt. Par čello atbalsta kāju un par kādu čellisti, kas pratusi vienlaicīgi dziedāt, svilpot un spēlēt čellu. Daudz stāstu ir ar pamatīgu alkohola klātbūtni un, tos lasot, liekas pārsteidzoši, kā visi orķestranti vēl nav pilnībā nodzērušies.

Grāmatas autors raksta arī par mūziķiem un viņu bērniem. Ko mūziķi prot? Muzicēt. Ko viņi var iemācīt savam bērnam? To pašu. Līdz ar to, par ko kļūst par mūziķu bērni? Arī par mūziķiem. To viņš neiesaka, bet pagrūti saprast, cik nopietni tas ir domāts.

Mēdz teikt, ka vecāki savus nepiepildītos sapņos mēģina realizēt ar bērnu palīdzību. Kad vajadzēja izvēlēties, vai meiteni sūtīt mūzikas klasē, es, redzot viņas intereses un stiprās puses, nodomāju, ka nevajag mocīt bērnu. Viņa tāpat kā es uzsāka mācības parastajā klasē, tomēr reizēm šaubos, vai tāds lēmums bija pareizs.

Īsti nezinu, vai mūsdienās ir pareizi ieteikt vai varbūt pat tikai lasīt (vēl dzīva) krievu autora grāmatu. Pats iedomājos par to tikai grāmatas vidū. Bet vismaz par politiku grāmatā nav pilnīgi nemaz.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *