Nikolaja Rēriha vārdu esmu dzirdējis, galu galā Rīgā ir Nikolaja Rēriha iela pavisam netālu no Ukrainas un Somijas vēstniecībām. Neko lāgā par viņu nezināju un vēl jo mazāk, kāpēc Rīgā viņam par godu nosaukta iela.
Par Šambalu arī neko daudz nezināju. Ja nemaldos, tā bija leģendām apvīta vieta pazemē un, nē, nevis elle, bet kaut kas līdzīgs paradīzei.
Nevaru teikt, ka esmu aizrāvies ar austrumnieciskām gudrībām, bet nav arī tā, ka tās noraidu. Šajos jautājumos esmu agnosticisks un piezemēti ziņkārīgs. Redzesloku tāda literatūra mēdz paplašināt, reizēm pat iedvesmo un liek justies labāk.
Šo 1994. gadā izdoto grāmatiņu sāku lasīt ar zināmām cerībām.
Grāmata sākas ar kāda lamas un autora sarunu par Šambalu, Potalu, Kālačakru un daudz ko citu. Tuvojas dižens laikmets. Šambalā nevar nokļūt neaicināti cilvēki, daudzi, kas to mēģinājuši, ir pazuduši. Tagad visas tautas domā, kā iznīcināt ne tikai pašu kara ideju, bet arī tā īstos cēloņus un ieročus. Nodaļas beigās norādīts Talaifobranga, 1928.
Tālākajā grāmatā ir vēl 27 nodaļas, gandrīz visas savā starpā nesaistītas. Par ko tieši tās ir, izstāstīt diezgan pagrūti. Tad būtu jāraksta par katru nodaļu atsevišķi. Brīžiem tās drīzāk šķiet pasakas. Starp citu, autors pats pastāsta, ka viņu netraucē tas, ka ne viss ir patiess un precīzs, jo arī milzīgos pārspīlējumos ir savs patiesības grauds un viņš vēlas tos fiksēt. Ar patiesības meklējumiem lai nodarbojas citi.
Grāmatā ir daudz dažādu īpašvārdu. Brīžiem var mēģināt minēt, vai tas apzīmē vietu, kādu no dieviem, lamu vai parastu mirstīgo?
Šis tas interesants ir, bet diezgan maz. Vismaz man tā likās. Gan jau ezotēriskāk noskaņoti prāti atradīs grāmatā vairāk.
Bet tas, kas man šķita neparasti, bija kritisks parasto tibetiešu raksturojums kādā no nodaļām. Tā tapusi 1928. gadā un īsti nav pamata domāt par ķīniešu apmelojumu.
Tad nāk kāds dievbijīga izskata lhasietis, augstas personas pavadonis, un nes pārdošanai amuletu. Šis amulets garantē pilnīgu drošību pret lodēm. Tam piemīt tāds spēks, ka tas maksā ne mazāk par trīssimt rūpijām! Viņš paskaidro, ka par amuletu galvojis un to svētījis ļoti augsts lama. Ja jau garantija ir tik pilnīga, jūs ierosināt, lai viņš pārbauda amuleta spēku pats pie sevis. Bet dievbijīgais vīrs dod priekšroku kazai, joprojām turpinādams pārliecināt jūs par amuleta spēku. Taču, kad jūs neesat ar mieru pieļaut, ka “kaza paliek”, lhasietis sašutis aiziet.
Par Šambalu no grāmatas neko īsti neuzzināju. Par autoru arī nē, bet vikipēdijā viņam veltīts paprāvs ieraksts. Nodēvēts par gleznotāju, ceļotāju, rakstnieku un domātāju. 1903. gadā esot bijis Rīgā.
Subjektīvais baudījums 4/10. Man tomēr pie sirds vairāk iet lietišķāk rakstītas un strukturētākas grāmatas.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #203 (17.06.-23.06.) | BALTAIS RUNCIS