Gadās iesāktas grāmatas, kas iegulst plauktā ar domu “kaut kad vēlāk”. Tā man ir, piemēram, ar “Putnu noteicēju” un “Latvijas putnu atlantu”. Bet reizēm gadās arī grāmatas, kuras sāku lasīt un kādā brīdī apjaušu, ka tālāk nav vērts cīnīties. Pirms pāris gadiem iedomājos, ka varētu arī par tām dažus vārdus piefiksēt un publicēt, kad sakrājas mazliet vairāk. Tā arī tagad daru.
Mārtiņš Kalniņš – Spāres (Odonata) Latvijā
Grāmata ļoti liela, skaista. Tajā aprakstītas spāres, to biotopi utt. Noteikti lieliska grāmata, tikai diezgan drīz nopratu, ka nav man lielas nozīmes lasīt par katru kukainīti. Ļoti vienkārši – spāres redzu neregulāri un reti. Nejūtu sevī aicinājumu apgūt, kā atšķirt vienu sugu no otras. Es jau ar putniem netieku galā tik labi kā gribētos.
Viljams Folkners – Izlase
Folknera Izlasē ir trīs darbi. “Sartoriss”, “Lācis” un “Pīšļu apgānītājs”. Sartorisam tiku līdz kādai simtajai lappusei, bet tā arī nesapratu, par ko šis darbs ir. Aprakstīts brīžiem tik tēlaini, ka nevar saprast, kas notiek, ja vispār notiek. Piemēram, grāmatas sākumā ir rēgs ar savu vārdu un uzvārdu. Tu, lasītājs, domā, ka tas būs kāds no varoņiem, bet nē, tas ir vienkārši tāds tēlains izteiksmes līdzeklis. Tālākajā darbā, cik var saprast, mājās atgriežas dēliņš, kas sabijis frontē, un tiek sagaidīts tik samāksloti kā kāda Dostojevska romāna liktenīgā pagriezienā. Fona varoņi liekas pat interesantāki – kāda sieviete argumentē, ka vīrieši nav neko vērti un ka visas grūtības uz saviem pleciem iznes sievietes, savukārt kāds no kara atgriezies nēģeris lielās, ka bez melnajiem karot vispār nevarot un ka baltie cilvēki viņam vispār vairs nekas neesot. Ja galīgi nekā cita nebūtu, ko lasīt, tad jau varētu arī turpināt.
Agnis Balodis – Latvijas un latviešu tautas vēsture
Darbs oriģināli sarakstīts zviedru valodā zviedru auditorijai. Lasot darbu, ir diezgan jūtama visa zviedriskā izcelšana. Tiku līdz apmēram 50. lappusei. Lasīju par bīskapu savstarpējām attiecībām, ordeni, kurā gadā kurš tur kādu politisku atbalstu dabūjis no Romas, kurā no Dānijas karaļa un tā tālāk. Tā, starp citu, vienā brīdī parādījās arī Rīga. Tās dibināšana varbūt kādā teikumā arī bija pieminēta. Kopumā darbs ļoti atgādināja skolas vēstures grāmatu, ko rakstījis autors ar izteiktu pienākuma apziņu, bet bez īpaša entuziasma. Var jau būt, ka tālāk kļūst aizraujošāk, bet lielos vilcienos es Latvijas vēsturi zinu un man neliekas, ka daudz iegūšu, lasot kursu zviedriem Latvijas vēsturē.
Antje Scillata – Maija & Mote
Šajā bērnu grāmatiņā divas stipri pārtikušu vecāku izlaistas dvīņu meitenes dzīvo tādu kā idillisku dzīvi, kurā, šķiet, ir viss, izņemot suni vienai no meitenēm. Tas tad tiek atrasts, pievākts un iemitināts dārza mājiņā, kurā nekad neviens neiet. Mani nekas šajā grāmatiņā nesaistīja un nepiesaistīja. Galu galā pat meitai teicu, ka ar šo nav vērts tērēt laiku. Tā kā neizlasīju līdz galam, tad nevaru apgalvot, ka beigas patiešām bija nojaušamās “vecāki galu galā samierinājās ar suni”, bet reāli, kas gan tur cits varētu būt? Bērnus ietekmē tas, ko viņi lasa. Un es negribu, lai mani bērni lasa, kā var neklausīt vecākiem, darīt, ko grib, melot, pievākt suņus, slēpt viņus un beigās tikt cauri ar veselu ādu. Ja man būtu kaut mazākās aizdomas, ka sīkās sušķes grāmatas beigās dabūtu pa mizu tā, ka vairs pašas nezinātu, cik vecas ir, tad gan es lasītu līdz beigām.
Ilmārs Tīrmanis – Ko nezinām par zināmajiem Latvijas dzīvniekiem
Te es tiku gandrīz līdz pusei. Nelaime tā, ka par dzīvniekiem, īpaši putniem, zinu salīdzinoši daudz. Šo to no autora rakstītā man sanāk uztvert skeptiski. Šis salikums – “to jau es zinu” un “vai nu tiešām tā būtu” lasīšanu padara diezgan nebaudāmu. Ķirsītis uz tortes bija pelēkā strazda attēls nodaļā par mājas strazdu.
Jānis Jaunsudrabiņš – Klaucānu Šiplas roksti
Precīzāk sakot, pa rokai gadījās divpadsmitais kopotu rakstu sējums. Pirms tam bija lasāmi īsi stāstiņi, apzīmēti ar kopēju nosaukumu “Humors un satīra”. Tie bija apmēram tādi, kā jau to varēja gaidīt – daļai stāstu var saskatīt, kur bijis domāts humors. Pa laikam kāds arī tiešām ļauj mazliet pasmaidīt, bet oma jau mazliet sagandēta, šķirstot pārējos. Klaucānu Šiplas roksti sarakstīti, cik varu spriest, latgaliski vai uz to pusi. Pamocīju kādu lappusi un sapratu, ka turpināt būtu īsts mazohisms. Jau tā nav ļoti aizraujoši, kur nu vēl lasīt to visu daudzreiz lēnākā tempā, jo nav pierastā latviešu valodā. Tālāk sekoja vēl arī citi darbi, bet, nē, man vairs nebija spēka ar tiem cīnīties. Nudien lasīt kopotus rakstus ir diezgan savdabīgs izklaides veids, lai neteiktu skarbāk.
Jānis Jaunsudrabiņš – Neskaties saulē
Pagāja ilgāks laiks līdz atkal ķēros pie Jaunsudrabiņa kopotajiem rakstiem, šoreiz devītā sējuma. “Neskaties saulē” vēsta par bezgaljauku jaunu vīrieti, kurš slido pa plānu ezera ledu, pamāj mūķenei un pazūd bez vēsts. Izrādās, atstājis aiz sevi pēcnāves vēstules, literatūru. Atbrauc arī viņa greizsirdīgā un bezgala žultainā sieva noskaidrot lietas apstākļus un pievākt literāro mantojumu. Pa laikam viņa to lasa, bet tur visādas atziņas, pamācības utt. Atmosfēra dikti sērīga, pat drūma. Ciešanas, riebīgā sieva, atkal ciešanas, dzejnieka uzrakstīta pasaka, dzīves gudrības, kas arī piebeidza manu pacietību. Visai haotisks savārstījums, īsi sakot.
Vēlāk pēcvārdā, bet jau par citu darbu, izlasīju zīmīgus teikumus, kas, manuprāt, visai precīzi raksturo rakstnieka daiļradi
Sašaurinātu vērtējumu deva žurnāls “Audzinātājs” 1938. gada 5./6. numurā: “Jaunsudrabiņš neprot rādīt gaismu: viņš meistarīgi prot rīkoties vienīgi ar melnajām krāsām. Tāpēc viņa darbs, neskatoties uz vieglo, rotaļīgo stilu, šķiet dīvaini smags, mocošs.”