Skip to content

Neapliekamais minimums

Par gada deklarāciju tagad daudziem ir viedoklis. Cilvēki nesaprot, kā tā varot būt, ka visi nodokļi godīgi maksāti, bet valsts prasa vēl. Bet viss taču ir ļoti vienkārši. Tāpēc, ka sarežģīti.

Parastais darba ņēmējs nemēdz iedziļināties, kā grāmatvedis aprēķina par viņu samaksātos nodokļus. Viņš paļaujas, ka viss būs kārtībā un principā jau pareizi arī dara. Bet, lūk, kopš pagājušā gada mūsu dārgie likumdevēji pamatīgi sarežģīja visu nodokļu aprēķināšanas mehānismu. Vēlos uzsvērt – sarežģīja! Nevis padarīja labāku vai sliktāku, bet sarežģītāku.

Pirms apmēram gada uzrakstīju, kā pēc izmaiņām rēķina iedzīvotāju ienākumu nodokli. Murgs kaut kāds ar atvieglojumiem, neapliekamajiem minimumiem, trim dažādām likmēm un aprēķina algoritma maiņu pa vidu. Kļūdīties tajā visā var diezgan viegli. Biežāk gan novirzes rodas dažādu atvieglojumu maiņas dēļ. Piemēram, darba ņēmējam parādās papildus apgādājamais (vai tiek noņemts no apgādības) un grāmatvedis par to laikus neuzzina.

Tagad tajā vēl iejaucas VID prognozētais neapliekamais minimums. Tas ir, VID nodarbojas ar nākotnes pareģošanu. Nez, cik Jānis Bērziņš šajā pusgadā varētu pelnīt? Vairāk nekā agrāk? Mazāk? Pieņemsim, ka tikpat cik agrāk un iedosim viņam neapliekamo minimumu 100 eiro lielu. Bet Jānis, lūk, dabūja algas pielikumu un kļuva par nodokļu parādnieku. Tā vietā, lai savas neprecīzās prognozes dēļ radušos starpību norakstītu zaudējumos, VID piedzen starpību no Jāņa. Nedarīt viņi to nevar likuma dēļ, bet parlaments – tā ir kolektīvā atbildība, kur galu galā neviens ne par ko neatbild. No otras puses, ja VID šo starpību patiešām norakstītu zaudējumos, uzreiz uzrastos dažādi nodokļu “optimizatori”, kuri nekavētos izmantot situāciju sev par labu.

Principā jau visus šos mēneša neapliekamos minimumus, atvieglojumus par bērniem utt., varētu likvidēt, izveidojot katram darba ņēmējam individuālas nodokļa likmes. Tādā veidā varētu pat apvienot sociālo un ienākuma nodokli. Nelaime ir tā, ka progresivitātes griesti ir noteikti par gada ienākumiem un precīzi nodokļus var pārbaudīt tikai pēc gada beigām. Ja teiksim, janvārī – martā cilvēks maksās 20% nodokli, aprīlī – maijā 23%, bet pēc tam 31,4% nodokli, viņš varētu būt vēl neapmierinātāks. Droši vien uzkrājumi nav izveidojušies, jāmaksā kredīti un tā tālāk. Risinājums varbūt būtu likumā noteikt progresivitātes griestus par dienu, nedēļu vai mēnesi. Tad arī VID iesniegtos datus par aprēķināto samaksu darbiniekam varētu pārbaudīt faktiski uzreiz pēc tam, kad uzņēmējs iesniedzis datus par samaksāto algu un aprēķinātajiem nodokļiem. Bet tas ļoti nepatiktu cilvēkiem ar neregulāriem ienākumiem.

Cita lieta ir čeku iesniegšana un (marta) deklarāciju pildīšana, lai atgūtu it kā pārmaksātos nodokļus. Būtībā tā ir valsts bezprocentu kreditēšana. Manuprāt – visu pušu ievērojamus resursus prasošs stulbums, kuru vajadzētu likvidēt. Nākošajā reizē, kad gribēs celt nodokļus (tāda noteikti pienāks un drīzāk nekā mēs gribēsim), tā vietā vajadzētu atcelt IIN atvieglojumus par iesniegtajiem čekiem. Efekts būtu līdzīgs, bet ļautu sakārtot kopējo sistēmu.

Tiem, kuriem kremt viņu piepeši radušais nodokļu parāds, mierinājumam diezgan droši varu teikt, ka ir tādi cilvēki, kuru nodokļu parādi šajās dienās, visticamāk, aprēķināti ar pieczīmju skaitli. Tie ir darbinieki, kuru algas būtiski pārsniedz 55’000 eiro gadā un kuri nav pārgājuši uz palielināto nodokļu likmi.

Tags:

4 thoughts on “Neapliekamais minimums”

  1. Igauņi ar šo problēmu galā tiek vienkārši – vari lūgt grāmatvedim nekādus atvieglojumus un neapliekamos minimumus neaprēķināt un nodokļus maksāt no visas algas. Nākamā gada sākumā ap februāra vidu iesniedzot nodokļu deklarāciju tad viss tiek smuki aprēķināts pēc faktiskajiem datiem un pārmaksa apmēram 2 nedēļu laikā tiek atmaksāta (nereti vairāki simti vai pat virs tūkstoša, atkarībā no apgādājamajiem utt.). Protams, var jau negribēt to naudu valstij “aizdot” līdz tai atmaksai, un cilvēkam ar aptuveni vidējo algu tā starpība var būt pat līdz 100 EUR mēnesī, bet katrs jau dara kā grib.

    1. Vispār jau arī pie mums ir tiesības grāmatvedim palūgt piemērot uzreiz 23% likmi. Cik man zināms, šādu iespēju izmanto ļoti reti. Vai grāmatvedim ir tiesības nepiemērot atvieglojumus, ja viņam to īpaši palūdz, to gan nezinu. Vispār jau ar 23% likmes piemērošanu varētu pietikt, protams, ja viena alga nav būtiski virs 55’000 eiro gadā.

  2. Pingback: Latvijas blogāres apskats #168 (04.03.-10.03.) – BALTAIS RUNCIS

  3. Principā taisnība. Visu čeku aprakstīšana un iesniegšana ir resursu patēriņš gan no manas, gan VID puses. Nemaz nerunājot par aplikācijas izveidi un uzturēšanu. Bet nu, drusku jau būtu sāpīgi, ja šī ikgadējā tradīcija beigtos.

Leave a Reply to Andris G Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *