Skip to content

Nacionālais mazohisms

Man krīt uz nerviem, kad atkal lasu, ka Latvija ir unikāla valsts. Kārtējo reizi. Jo, redz, pie mums esot idiotiska valdība, nesakārtota veselības aprūpe, augstākā inflācija Eiropā utt. Ir daudz cilvēku, kas tā raksta un, es nezinu, laikam patiešām tam arī tic.

Nav jau svarīgi, vai tā patiešām ir patiesība. Kopumā pasaulē nemaz nav tik daudz valstu un, ja tās visas ņemtu salīdzināt pēc dažādiem kritērijiem, vidēji pie katra ~200 kritērija mēs būtu pirmajā vietā. Vai pēdējā. Ja sašaurina kopu līdz ES valstīm, tad tie būtu 25 kritēriji. Nu un tad? Par ko tur satraukties?

Neviens to visu reāli neievēro. Izņemot nacionāli noskaņotus mazohistus. Vai tiešām vidusmēra iedzīvotāju Spānijā vai Nīderlandē interesē, ka Latvija ir pēdējā ES pēc kāda kritērija? Tas, ka šeit skolotāji saņem mazāk nekā vēlas? Lielais nepilsoņu daudzums utt.? Viņus tas neinteresē, tāpat kā mūs īpaši neinteresē, nebūšanas, teiksim, Somijā vai Ungārijā. Jā, pasmieties vai celt pārākuma apziņu uz brīdi var, bet jau nākamajā dienā tas būs aizmirsies. Labākajā gadījumā vēl sekojam līdzi, kā klājas igauņiem un leišiem, bet parasti tas arī viss.

Es jau saprotu, ka bieži vien tādi teksti atskan ar mērķi izprovocēt kādu – vai nu pievērst uzmanību autora personībai, vai kādai aktuālai problēmai, kas tomēr lielākoties ir sīkums. Bet negatīvā informācija par Latviju krājas. Ne jau tikai presē vai internetā. Tā krājas lasītāju apziņā. Un, ja visu laiku tiek saņemta informācija, ka Latvijā ir slikta te, te, te un tur, to uztver nopietni un tai tic.

Viena nelaime ir, ka tādas informācijas iespaidā domājam sliktu par savu valsti un tās attīstības perspektīvām. Bet kā uz šādu informāciju lai reaģē ārzemnieks no malas, kuram Latvijas sirgšana ar lokālo vaimanoloģiju nav pazīstama? Ļoti iespējams, ka viņš to var uztvert nopietni. Un noticēt, ka Latvija tiešām ir viens Dieva pamests nostūris, kurā labāk savu kāju nespert. Šādu tēlu mēs paši vien esam izveidojuši ar nemitīgo gaušanos un sīkumaino Latvijas salīdzināšanu ar citām valstīm. Pat, ja ārzemnieks mūsu provinciālismu sapratīs, diez cik labu iespaidu tas par mums neatstāj.

Latvija – tie esam mēs. Katru reizi, kad noniecinām Latviju, mēs noniecinām arī paši sevi un savus draugus. Pat tad, ja tikai lamājam valdību, mēs zināmā mērā noniecinām paši sevi. Kritika, protams, ir nepieciešama, bez tās nedrīkst dzīvot. Bet kritikai ir arī jābūt konstruktīvai un tā nedrīkst līdzināties vispārējai vaimanāšanai.

Aicinu visus atturēties no Latvijas noniecināšanas. Pat, ja tā šķiet pamatota. Mēs paši veidojam šo valsti un mūsu spēkos ir to veidot tādu, kādu mēs to vēlamies. Pat tad, ja tas izskatās neiespējami.

1 thought on “Nacionālais mazohisms”

  1. sdrāv pieciešams

    pilnībā piekrītu. aizsūtīt visus šos vaimanātājus uz Zimbabvi, tūlīt gribēs atpakaļ 😀
    un mūžīgais kvieciens – re, igauņiem gan labi iet. tiki, nez kāpēc, igauņi arī tūlīt dosies aizdevumu prasīt.
    latvieši ir slinki, vaimanājoši sivēni, kas grib dzīvot kā kapitālismā, tai pašā laikā paliekot sociālismā

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *