Meli un piedošana

Melo un tev taps piedots

Gāju, ieraudzīju, padomāju un lielā mērā piekritu rakstītajam. Es gan nezinu, ko autors ar to bija domājis, bet man ienāca prātā vairākas interpretācijas.

Piedošana no Dieva. Ja tic tādam Dievam, kāds tas ir aprakstīts Bībelē, viņš piedos jebko, ja vien tu ticēsi viņam un savus grēkus nožēlosi. Tad jau viņš piedos arī, ja tu melosi.

Piedošana no cita cilvēka. Ja mācēsi sastāstīt gana skaistas pasakas, tev piedos. Tikai jāmāk gana skaisti un pārliecinoši melot.

Piedošana sev pašam. Var mēģināt apmānīt pats sevi un noticēt dažādām muļķībām. Ja jau tu nezini, ka tie ir meli, problēmu nav. Piemērs – esmu iesitis otram cilvēkam, ko pārdzīvoju, bet mierinu sevi sakot, ka viņš pats to patiesībā ir gribējis.

Meli vispār mēdz būt stiepjams jēdziens. Kā var viennozīmīgi zināt, kas ir meli un kas nē? Tāpēc, lai panāktu savu mērķi – piedošanu, tiek teikts jebkas. Lielākoties jau tas, kam tu tici, ka tā ir taisnība.

Piedošana, lai arī izskatās pēc no ārpuses saņemtas svētības, reāli ir paša indivīda sirdsapziņas pašpārmetumu beigas. Tātad jāpiedod ir sev pašam. Un taisni tas ir visai sarežģīti – gana kvalitatīvi apmānīt sevi. Varbūt vienkāršāk tomēr ir censties turēties pie patiesības.

Ir ko piebilst?