Imanta Kalniņa sešdesmito gadu beigās ar 2xBBM tapušie skaņdarbi, manuprāt, ir fenomenāli. Līdz mūsdienām saglabājies pavisam maz un tas pats briesmīgā kvalitātē, bet mani personīgi tas netraucē. Piemēram, Grēksūdze vai Jautrā dziesmiņa. Man liekas, ka tajās saklausāms tā laika gars. Un tieši tajā izpildījumā, un nevienā citā. Līdzīgi ir ar četru baltu kreklu dziesmām, ko filmas izpildījumā ir prieks dzirdēt, bet pārējos – skumji klausīties. Vēl man ļoti patīk mūzika tā laika animācijas filmām. No pārējā – kaut kas pa retam. Man neatbildēta mīkla ir, kā un kāpēc Imants Kalniņš strauji mainījās. Iespējams, dzīve, visdrīzāk VDK nolika pie vietas, kas atstājis sekas uz visu turpmāko daiļradi, bet tas ir tikai mans minējums.
Māris Čaklais savulaik daudz esot sarunājies ar Imantu Kalniņu, teikto ierakstot magnetofonā. Tas viss esot atšifrēts un publicēts 1998. gada grāmatā. Sarunas iespējami sakārtotas Kalniņa dzīves hronoloģiskā secībā.
Jāsaka, ka grāmata mani daudzējādi pārsteidza. Ātri radās iespaids, ka sarunājas nevis divi līdzvērtīgi cilvēki vai intervētājs ar intervējamo, bet gan apbrīnotājs ar apbrīnojamo. Diemžēl, lasot tālāk, šis iespaids tikai pastiprinājās. Pie sevis brīžiem iztēlojos Imanta Kalniņa nazālo balsi un mierīgo runas veidu, bet tā kā Māra Čaklā balsi nezinu, tad man šķita, ka viņa runas veidam vajag līdzināties Sūklim Bobam – nedaudz uzbudināti priecīgam un bezgala nekritiskam, tikai ne tik pārspīlēti.
Imants Kalniņš ir ļoti pateicīgs apbrīnojamais, jo šķiet, ka ar mazvērtības kompleksiem viņam problēmu vispār nav bijis. Paškritika, teiksim tā, nav bijusi viņa domāšanas veidam sevišķi raksturīga.
Viens lielāks rūgtumiņš gan parādās – attiecībā uz brāli. Viņš, redziet, esot savos memuāros rakstījis par Imanta draudzību ar zaļo pūķi un meitenēm. Tātad “cilvēks tā neapzināti mēģina ar ar Imantu kaut kā savā veidā konkurēt”, “neapzināti izpaužas šī viņa greizsirdība” un “viņš maz spēj sajust to, kā jūtas cilvēks, kuram viņš dzīvo blakus”.
Subjektīvais baudījums 6/10.
Grāmata papildināta ar vairākām Atmodas laika runām. Sevišķi necentos tās pētīt, tomēr viena no tām mani uzrunāja vairāk nekā citas. Tāpēc, ka, tas, kas bijis pilnīgi pašsaprotami Atmodā, mūsdienās izskatās nacionālradikāli. Kā gan mēs esam degradējušies!
Es neredzu dialoga iespēju starp cittautiešiem un latviešiem. Cittautiešiem problēma atrodas cilvēcisko attiecību līmenī, bet latviešiem – “būt vai nebūt” līmenī. Tātad runa ir par objektīviem draudiem latviešu nācijas eksistencei, nevis par to, cik iecietīgi mēs viens pret otru izturēsimies. Tātad runa ir par to, ka uz latviešu tautu iedarbojas aktīvi destabilizējoši faktori, kas draud ar tautas bojā eju.
Ko darīt?
Pirmkārt, nekavējoties un pilnīgi izbeigt migrāciju.
Otrkārt, ar likumu noteikt pieļaujamo citu tautību pārstāvju kopējo īpatsvaru Latvijas Republikā. Nav pieļaujams tāds stāvoklis, kāds ir, piemēram, Rīgā, kur latvieši sastāda ne vairāk par 30% iedzīvotāju skaita. Tas rada tautai stresa stāvokli, kurā nav iespējama normāla harmoniska eksistence. Tas pats attiecas uz citām lielākajām Latvijas pilsētām.
Treškārt, vadībai ir jāizskaidro tiem cilvēkiem, kuri šeit atvilināti, ka tās politika ir bijusi aplama, jāatvainojas viņiem un jānodrošina visi apstākļi, lai viņi varētu atgriezties savās dzimtajās vietās.
(..)
Latvija nav kaut kāda abstrakta neitrāla teritorija, kuru var dalīt un pārdalīt atkarībā no iedzīvotāju nacionālā sastāva skaitliskajām attiecībām. Jāņem vērā, ka šīs attiecības lielvalstiskā ļaunprātībā ar iztapīgu ierēdņu palīdzību ir tikušas radītas mākslīgi par postu visai latviešu tautai.
Latvija ir zeme, kas pieder latviešu tautai, un tādēļ tikai pati tauta ir tiesīga noteikt parametrus, kas attiecas uz iedzīvotāju sastāva skaitliskajām attiecībām, īpaši tagad, kad tas ir tautas dzīvības un nāves jautājums.